Laimdota Marija Grīnšteina 

(Roja)

dzejniece, prozaiķe

Zināma arī kā Laimdota Maria Grīnšteina.

Dzimusi toreizējā Rojupes (tagad Rojas) pagasta Kaltenē “Ķiru” mājās kā otrais bērns ģimenē. Vecākais brālis gājis bojā noslīkstot. Laimdotas mātes dzimtā puse bijusi Kaltenes “Dūcumu” mājas, bet tēva - Tukums. “Ķiru” mājas atradušās tikai nepilna kilometra attālumā no mātes vecvecāku mājām.[1]

Līdz devītajai klasei mācījusies Rojas vidusskolā. Laimdota Marija Grīnšteina savā grāmatā “Nāku par mīlestību runāt” raksturota šādi:[2]

"Klases biedru atmiņā palikusi kā ļoti talantīga un savdabīga meitene, kura reti apmeklējusi skolu un bijusi atbrīvota no eksāmeniem un ieskaitēm veselības problēmu dēļ. Tā uzstājusi Laimdotas māte."

Laimdotai Marijai Grīnšteinai piemituši visdažādākie talanti, taču viņa nav varējusi apliecināt sevi, jo saskārusies ar nopietnām veselības problēmām. Laikrakstā “Latvija Amerikā” 2002. gadā Laimdota Marija Grīnšteina par sevi sacījusi:[3]

"Man nav diplomu par augstu skolu beigšanu. Mana augstskola, kurā es mācīšos līdz savu dienu galam, ir – ciešanas. Visu, ko es zinu un protu, es esmu apguvusi pašmācības ceļā. Bet neviens nedzīvo vakuumā – es esmu mācījusies, un turpinu mācīties, no citu darbiem un piemēriem, no grāmatām, vēstulēm. No dabas."

Laimdota Marija Grīnšteina ir dzejoļu krājumu un vairāku prozas grāmatu autore, piemēram, dzejoļu krājums “Mans patvērums” (1998), romāni “Emanuels” (2001), “Mūzikas stundas” (2004), “Asinszāle” (2005), “Jerikas roze” (2008) un citi.[4]

Literārajā lapaspusē „Avots” Laimdotas Marijas Grīnšteinas dzeja publicēta kopš 1993. gada. Dzeja publicēta arī citos preses izdevumos un atsevišķos trimdas izdevumos. Literārajā žurnālā „Jaunā Gaita” 1998. gada 213. numurā blakus Laimdotas Grīnšteinas dzejas publikācijai klāt piebilde:[5]

"Laimdotas Grīnšteinas dzīve galvenokārt sastāv no cīņas  ar slimību un tieksmi „ienest kaut mazliet skaistuma šajā pasaulē, kurā daudziem klājas grūti”. Viņai „bezgalīgi sāp”, ka latvieši ārzemēs „atsvešinās no savu vecāku (tātad savas) dzimtenes.” „Es griežos pie savas paaudzes un jaunākiem − mīliet Latviju! Mums jūsu ļoti vajag, jūsu sirdis, jūsu mīlestību, jūs pašus, tāpēc, ka jūs esat latvieši!"

Laimdota Marija Grīnšteina līdz mūža galam dzīvojusi Kaltenes “Ķiros”. Mirusi 2010. gada 1. septembrī. Apglabāta 4. septembrī Kaltenes Šantaru kapsētā.

Pēc dzejnieces aiziešanas mūžībā, ar Rojas pagasta pašvaldības vadītājas Evas Kārkliņas rūpēm un partijas „Demokrāti.lv” finansiālu atbalstu, biedrības „Aleksandra Pelēča lasītava” apgādā 2010. gadā nākusi klajā Laimdotas Marijas Grīnšteinas dzejas grāmata „Nāku par mīlestību runāt”. Grāmatu papildinājušas dzejnieces atstātās fotoimpresijas un Evas Kārkliņas ceļavārdi. Tāpat ar Rojas pagasta pašvaldības gādību dzejnieces māja jūras pašā piekrastē atvēlēta literārām norisēm – tāds arī bijis pašas dzejnieces vēlējums.

Par Laimdotu Mariju Grīnšteinu kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta