Uzvārds Jāņa Meldera grāmatā “6000 latviešu virsnieku likteņi Otrā
pasaules kara gados” (2015) tiek norādīts arī kā Mihelsons. 2017. gada izdevumā
uzvārds tiek norādīts Heinrichsons-Indriksons. Publikācijās uzvārds minēts kā Heinrichsons
vai arī kā Kārlis Heinrihsons, vai Kārlis Indriksons.
Dzimis Nurmuižā “Grebos” zemkopju ģimenē. Tēva vārds: Jānis.
Bērnības un jaunības dienas pavada smagā fiziskā
darbā lauksaimniecībā. Mācās Ministrijas skolā.
Laikā no 1915. gada maija līdz 1918. gada
februārim dienē Volīnijas[1]
leibgvardes[2] pulkā.
1919. gada martā iesaistās jaunformētajā
latviešu brīvprātīgo karavīru vienībā Liepājā, kas vēlāk skaitās kā 4.
atsevišķais bataljons Baloža brigāde.
Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 7. aprīlī,
piedalās cīņās pret bermontiešiem, Latgales atbrīvošanā. Kārlis
Heinrihsons-Indriksons ir Daugavpils kājnieku pulka seržants.
1919. gada 8. oktobrī pie Tīriņu muižas uz
Rīgas - Jelgavas šosejas (pēc rotas komandiera nāves) Kārlis Heinrihsons–Indriksons
uzņemas komandēšanu, durkļu cīņā izsit ienaidnieku no tuvējām mājām, kā
rezultātā pretinieks atkāpjas arī no citām pozīcijām. Personiski Kārlis Heinrihsons–Indriksons
cīņu rezultātā iegūst ložmetēju, šautenes, munīciju un saņem gūstekņus.
1919. gada 1. novembrī Kārlis Heinrihsons-Indriksons
tiek paaugstināts par virsseržantu. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par 1919. gada 8. oktobra cīņām pie Tīriņu muižas.
Atvaļināts 1921. gada 26. maijā. Nodarbojas ar
zemkopību Nurmuižas pagastā. Kārlis Heinrihsons-Indriksons ir 1919. gadā
dibinātā 1. Talsu aizsargu pulka 3. rotas komandieris. 1931. gadā 1. maijā tiek
apbalvots ar aizsargu “Nopelnu krustu”. 1935. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Saņēmis arī Brīvības
cīņu dalībnieku medaļu un Brīvības cīņu 10. gadu atceres piemiņas medaļu.
1924. gadā salaulājas ar Mildu (1897-1979; dzimusi Damberga), kura dzimusi Ārlavas pagastā. Ģimenē ir divas meitas.
1941. gadā 14. jūnijā Kārlis
Heinrihsons-Indriksons laimīgas sagadīšanās pēc
netiek izsūtīts. Toties tiek izsūtīts draugs pulkvedis-leitnants Fricis
Bērtulsons. Kārlis Heinrihsons-Indriksons, lai izvairītos no skumjām domām,
dodas mājas darba solī. Atskanot kara troksnim, Kārlī Heinrihsonā-Indriksonā
pamostas kareivja gars. Kārlis Heinrihsons-Indriksons uzvelk Laucienes karoga
mastā Latvijas karogu. 1942. gadā atskan uzsaukums iet cīņā pret boļševismu,
Kārlis Heinrihsons-Indriksons nolemj iestāties brīvprātīgajos.
Otrā pasaules kara laikā iesaistās 28. Bārtas
policijas bataljonā (1942-1943). Bataljons ir latviešu brīvprātīgo vienība
Trešā reiha pakļautībā. Kārlis Heinrihsons-Indriksons veic komandiera
pienākumus gan bataljona vadā, gan rotā. Bataljona pārgrupēšanas dēļ pārvieto
dienēt uz Latviešu leģionu (1942), no kura Kārlis
Heinrihsons-Indriksons tiek atvaļināts slimības dēļ.
1944. gada beigās dodas uz Vāciju. 1949. gadā
emigrē uz ASV, dzīvo Čikāgā, kur strādā fabrikā. Mūža nogalē pensionārs.
1975. gadā dzīvo kopā ar dzīvesbiedri savā
mājiņā, Vanderu ezera krastā Čikāgas pievārtē, cīnoties ar zivīm.
Mirst Čikāgā. Urna apbedīta Latviešu Kara Invalīdu apvienības Brāļu kapos ASV,
taču 1992. gada 29. augustā kopā ar sievu Mildu pārapbedīts Laucienes pagasta
Odres Tuņņu kapsētā dzimtas kapos. Pārapbedīšanu vada Talsu Evaņģēliski
Luteriskās baznīcas mācītājs Arvīds Brālis.
.
Materiālu
sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi
Elza Āboliņa
Talsu
Galvenā bibliotēka
2020
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
