Dzimis Talsos ārsta ģimenē. Beidzis LMV Dekoratīvās noformēšanas nodaļu (1975), pēc tam LVMA tekstilmākslas nodaļu Rūdolfa Heimrāta vadībā (1980).

Sieva Antra Bigača, operdziedātāja. Laikrakstā „Diena” 1998. gada 3. oktobra numurā izlasāms žurnālistes Ineses Lūsiņas raksts „Neprecēti. Ir bērni”; šo rakstu izlasot, iespēja pietuvoties abu mākslinieku domu pasaulei, ikdienas dzīves norisēm, viņu domām par stabilitāti un vērtībām:
„Mūsu operas soliste Antra Bigača un viņas draugs, tekstilmākslinieks un jaunais uzņēmējs Uģis Jankavs ir kopā jau septiņus gadus, bet nav precējušies. Viņu neformālajā, bet stabilajā un ļoti darbīgajā ģimenē aug trīs ņipri puikas – sešus gadus vecais Uģis (juniors), četrarpus gadus vecais Gustavs Fricis un Žanis Alberts, kurš piedzimis pirms pieciem mēnešiem un zīmīgās dzimšanas dienas dēļ (22. aprīlis!) izpelnījies iesauku Iļjičs. (..) Ikdienā viņš dara visu, lai Antra varētu dziedāt, taču nebūdama atkarīga no samaksas par savu darbu. Kāpēc jūs neprecaties? Uģis. Vienkārši nav bijis laika! Darbi, bērni... Antra. Vienmēr likās, ka tam kaut kā īpaši jāgatavojas, bet droši vien kaut kad vēlāk tas notiks bez jebkādas gatavošanās. (..) Vai nekad nav piezagušās tīri sievišķīgās bailes, ka mīļotais nav piesiets ar laulības saitēm? A. Absolūti nekad! Jo, kad iepazināmies, pirmais, ko Uģis man teica, bija: „Mēs varam draudzēties, tikai ja tu kļūsti man par sievu. Man nevajag draudzeni vai mīļāko, man vajag sievu!” Kur, jūsuprāt, rodama ģimenes stabilitāte? A. Pirmām kārtām tajā, ka mājas ir mūsu patvērums, kur attīrāmies no pasaules. Tas ir mūsu cietoksnis. Vide, kur varam nomest visas bruņas un čaulas. Agrāk Uģis un Antra dzīvoja Vecrīgā, lolojot mākslas galeriju, kuru sauca par Antras garāžu. Taču ar trim bērniem tur kļuva par šauru un galerija arī bija pārāk dārgs prieks. Uģis iegādājās zemes gabalu un nelielu dzīvojamo namu Vairogu ielā, taču nevienā no četriem dzīvokļiem ģimene nav tikusi, tāpēc pagalmā uzbūvēja nelielu, jauku divstāvu namiņu. Tas izskatās kā vasarnīca, tik vieglas ir konstrukcijas. To cēla Uģis pats. Strādājām trīs vasaras, līdz pagājušajā rudenī sapratām – kaut kāds punkts jāpieliek. (..) Ar trim bērniem un abiem aktīvi strādājot nav nekāda mierīgā dzīve. Taču, pazīstot vienam otru, zinu, ka viss notiks. Būs! Tikai katra atšķirīgajā stilā. (..) Mēs nešķirojam, kuram jāmazgā trauki un kuram bērni. Uģis prot visu. Vienīgi adīt neprot. Sākumā bija divu mākslinieku – dziedātājas un tekstilmākslinieka ģimene. Taču tagad Uģis vairs neauž. Viņš izveidojis savu uzņēmumu, remontē un iekārto dzīvokļus un birojus. (..) Saprotot, ka divi mākslinieki izdzīvot nevarēs, nolēmu: latviešu tauta necietīs, ja es neaudīšu, bet Antras dziedāšanas gan pietrūks. Ja gribēšu, varēšu aust arī sirmā vecumā. Biju beidzis dekoratorus interjeristus un pie tā atgriezos. Palīdzu cilvēkiem iekārtoties jaunās telpās. (..) Viss plūst un mainās, bet ģimene paliek. Mīlestība nav kaisle, bet sajūta, ka pazīsti cilvēku un saproties ar viņu no pusvārda. Virspusēji plivinoties pa dzīvi ar daudziem interesantiem cilvēkiem, vēlāk var izrādīties, ka nekas nav iesēts... Interesantāk ir urbties dziļumā. Ja cilvēki to aptvertu, viņi dzīvotu harmoniskāk. Teātros ir maz ģimeņu. Tā ir aktieru traģēdija: viņi lēkā no viena uz otru, trešo... (..) Iepazināmies lidmašīnā virs Kubas. Es toreiz organizēju latviešu mākslinieku grupas braucienu uz kurzemnieku salidojumu Tobago. Viņa lasīja vienīgo latviešu avīzi, un es lūdzu to viņai, bet viņa nedeva. Sēdēju un gaidīju, kad viņa izlasīs. Trinidadas salā aizgājām uz vienīgo randiņu, dančiem, un viss sākās: īsi un skaidri. Tobago jau viesnīcā dzīvojām kopā un, atgriezušies Rīgā, ķērāmies pie Garāžas remonta.”