Juris Jansons

(Lībagi/Talsi)

(1940. gada 2. jūlijs)

aforismu krājējs un izdevējs, novadpētnieks, „Skaņu takas” Mācītājmuižā iniciators un autors

Juris Jansons nāk pasaulē Cēsīs. Kad Juris Jansons piedzimst notiek varas maiņa, jaundzimušajam netiek izsniegta dzimšanas apliecība. Tā visu mūžu Juris Jansons nodzīvo ar balta papīra strēmeli, uz kuras Cēsu mācītājs ar roku uzrakstījis dzimšanas datumus un tos apstiprinājis ar diviem zīmogiem. 1943. gadā ģimene pārvācas uz Ventspili. 1945. gadā ģimene plāno bēgt uz Zviedriju, bet pēc vecāku sarunām ģimene nekur neaizbrauc.

Skolā Juris Jansons sāk iet 1947. gadā. Līdz ceturtajai klasei skolnieks ir teicamnieks, vidējā atzīme ir 4,4. No desmit gadu vecuma Juris Jansons iet uz siena gatavošanas pļavu. Pirmais darbs ir nopļautā siena ārdītājs, tad grābējs, gubiņās krāvējs, siena vezuma veidotājs un no 19 gadiem arī siena pļāvējs. Skolas laikā Juris Jansons aizraujas ar zīmēšanu, sestajā klasē ar draugu uzzīmē divus kvadrātmetrus lielu rietumu puslodes Amerikas karti. Karte tiek izmantota kā uzskates līdzeklis, to izmanto arī nākamās klases. Vidusskolā Ventspilī topošais būvinženieris aizraujas ar rasēšanu.

Intervijā “Cik dzīve īsa, cik daudz tur iekšā!” Juris Jansons pastāsta savu dzīves stāstu un atklāj jauku notikumu:[1]

“Rasējumus dāvāju meitenēm, pretī saņemot burvīgus prieka smaidus!”

Pēc 8., 9. un 10. klases vienu vasaras mēnesi Juris Jansons strādā tēva vadītajā lopkopības darbu mehanizācijas iecirknī Ventspils rajona kolhoza fermās. Pēc vidusskolas absolvēšanas Juri Jansonu interesē ģeoloģija, bet vecāki dēlu virza uz celtniecības fakultāti.

Jaunietis mācās Rīgas Politehniskajā institūtā, apgūst būvinženiera profesiju. Šajā skolā studentu dabas mācības skolotājs ieinteresē par tuvākiem un tālākiem ceļojumiem. Pirmajā kursā Juris Jansons kļūst par institūta tūrisma sekcijas priekšsēdētāju, pēc otrā kursa – tūrisma un orientēšanās sporta treneris, par šo darbu pat saņem atalgojumu.

1958. gadā februārī ir pirmais brauciens uz Urāliem. Ziemeļurālos veic slēpju pārgājienu pāri Urālu kalniem no Āzijas uz Eiropu 240 kilometru garumā. Grupas vadīšana uzkāpšanai Ziemeļurālu augstākajā virsotnē Konžaks tiek uzticēta tieši Jurim Jansonam, kuram par to ir liels lepnums.

Vasarā aktīvistu uzaicina rakstīt grāmatu par Ventas upes apceļošanu. Velosipēdistu grupa brauc 1100 kilometru garu maršrutu Ventspils – Ventas sākums, Lietuva Kauņa – Šauļi, Ventspils.

1959. gadā vasarā brauciens ar plostiem trīs nedēļu garumā pa Kolas pussalas Voroņjes upi līdz Ziemeļu ledus okeānam.

Juris Jansons brīnās kā pabeidz relatīvi grūto celtniecības fakultāti. Pēdējā sesijā 1963. gadā saņem tikai pieciniekus.

Kopš 1963. gada strādā par inženieri celtnieku Talsos un novadā. Piecus gadus Juris Jansons strādā Talsu rajona Lībagu kolhozā par būvdarbu vadītāju. Bijušais kolēģis Eduards Juhņēvičs par Jura Jansona darbību strapkolhozu celtniecības organizācijā saka, ka kolēģis ir bijis ar ļoti lielām darbaspējām un vispusīgām zināšanām savā izvēlētajā profesijā, labu humora izjūtu. Juris Jansons māk savu darbu izpildīt, pārvarot rutīnu, radoši un ar racionālu izdomu. Visur, kur inženieris pieliek roku atstāj aiz sevis ko savdabīgu un noteikti pamanāmu.

Jura Jansona centība tiek novērtēta 1968. gadā, dodot iespēju trīs nedēļu garumā apceļot  Beļģiju un Luksemburgu, ko noorganizē tūrisma aģentūra “Sputņik”. Ceļojuma laikā grupa mēro ap 2500 kilometru. Ceļojums atver acis uz citādāku pasauli, nekā tā ir šeit un kā par to raksta avīzēs.

1969. gada pavasarī Juri Jansonu apstiprina par Talsu starpkolhozu celtniecības organizācijas galveno inženieri. Par darba mērķi tiek uzstādīti uzdevumi – pildīt celtniecības plānu un laikus nodot paredzētās būves. 1971. gada decembrī ar arodbiedrības tūrisma ceļazīmi lauksaimnieku grupa ceļo no Maskavas uz Kubu. Atpakaļceļā iepazīst Marokas eksotiku, bet 1972. gadu sagaida Parīzē.

No 1987. līdz 1997. gadam strādā Valsts Stendes selekcijas stacijā par direktora vietnieku celtniecības jautājumos, celtniecības inženieri. Strādājot Dižstendē, Juris Jansons plāno atjaunot Stendes muižas kompleksu. Darbs tiek iesākts, bet mainās laiki un līdzekļus celtniecībai vairs nevar iegūt un iecere paliek nepiepildīta.

Aforismu kolekcionēšana aizsākas 1981. gadā, kad Juris Jansons pārcieš sarežģītu operāciju. Izveseļošanās procesā kolekcionārs vēlas darīt ko interesantu – nolemj vākt anekdotes, izrakstot tās no žurnāliem. Laikrakstā “Skola un ģimene” Juris Jansons izlasa par humora kolekcionāru Stefanu Aleksandrovu no Garbovas. Jaunais kolekcionārs uzraksta vēstuli Stefanam Aleksandrovam un atbildē saņem vēstuli ar vēl citu kolekcionāru vēstulēm, kas paver plašas iespējas iegūt anekdotes un aforismus no citām valstīm.

Sešus gadus vāc anekdotes. Anekdotes Juris Jansons pārstāj vākt, jo uzskata, ka anekdotes nav fundamentālas un to mūžs ir īss, tās saprot tikai tajā laikā, kad anekdote radusies. Pēc tam pievēršas aforismu krāšanai. Aforismus Juris Jansons tulko no dažādām valodām, jo gudrībai nav nacionālu robežu. 1988. gadā aforismu kolekcijā ir 35 burtnīcas, minimālā programma ir 70, maksimālā – 100 tādu krājumu. Vākšanas sistēma atgādina Krišjāņa Barona (1853-1923) Dainu skapi, ir sistematizētas un izgatavotas 100 tematiskās grāmatiņas, katrā daži simti aforismu. Priekš anekdotēm top arī kartotēka, mazās kartona kastītēs, ap 300 līdz 400 kastīšu , katrā – 500 lapiņu. Pateicoties šim hobijam Juris Jansons iepazīstas ar 80 līdzīgi domājošajiem kolekcionāriem no Krievijas un Bulgārijas. 1994. gadā Jura Jansona kolekcijā ir 70 tūkstoši aforismu. Kopumā ir septiņas tēmas, taču ir vēl apakštēmas. Aforismi izrakstīti no grāmatām, žurnāliem, laikrakstiem.

Pirmo reizi sabiedrība par to, ka Juris Jansons aizraujas ar karikatūru kolekcionēšanu uzzina 1983. gadā, atverot izstādi “Celtniecības – humora kolekcijā”. Izstādē  apskatāmas 273 karikatūras, 93 aforismi un 63 humoristiski dialogi. Nākamajā gadā izveido vēl vienu izstādi – “Mēs vārdos sievietes un attēlos vīrieši” ar 177 portretiem, 500 aforismiem un anekdotēm. Vīcežu muižā nonāk cilvēku karikatūru kolekcija, kurā ir ap diviem tūkstošiem zīmējumu.

 Uz jautājumu vai kolekcionēšana ir vaļasprieks un vai tā nes peļņu Juris Jansons atbild:[2]

“Nedaru to ne naudas, ne popularitātes dēļ. Vācot aforismus, varu iztēloties, kāds, piemēram, bijis to autors, kas varbūt dzīvojis pirms 300 gadiem. Izzinu, salīdzinu, vērtēju. Vienā vārdā – interesanti.  Un kolekcionārs jau ir tikai skudra, kurai ir pakārtota loma."

Galvenais gandarījums šim darbam esot, tas, ka savāktos aforismus var izmantot arī citi. Savāktajos aforismos izpaužas Jura Jansona gaume, dzīves uztvere, taču galvenokārt – vispāratzītas vērtības.

1991. gadā Juris Jansons izdod pirmo aforismu krājumu “Sievietes”. Līdz 1997. gadam aforismu kolekcionārs izstrādā jau daļu no sava plāna – izveidot 100 aforismu krājumus par noteiktām tēmām, izdodot 12 krājumus. 2001. gadā ar mērķtiecīgu darbu lasītāju rokās nonāk simtais krājums, šajā krājumā apkopoti aforismi par “Nāvi”.

Vēl 1991. gadā Juris Jansons no radiniekiem nopērk Vīcežu muižu. Juris Jansons ar lielu aizrautību sāk darboties pie Vīcežu muižas labiekārtošanas. Vīcežos nav greznu celtņu un arhitektūras šedevru. Viss ir vienkāršs un pieticīgs, kas varbūt arī ir uzskatāms par īstenu latviskumu. Juris Jansons saka, ka muzeja klasiskajā izpratnē šeit nebūs, jo tam ir vajadzīgs pastāvīgs finansējums. Arī krogu muižas saimnieks nekādā gadījumā negrib ierīkot. Juris Jansons par galveno mērķi izvirza saglabāt to, kas šeit ir raksturīgs, ar senatnīgu gaisotni, ko veiksmīgi rada no apkārtnes savāktie vecie sadzīves priekšmeti – galdi, krēsli, trauki un dažādi darbarīki. Lieldienās Vīcežu muižā norisinās svētku pasākuma ar šūpošanos dažāda veida šūpolēs, dažās reizēs pat ir  uzstādītas piecpadsmit šūpoles, tiek sagatavotas Lieldienu olas, ko pasniedz pret ziedojumiem, ir konkursi, jautājumi. Uz šiem pasākumiem ierodas ļoti daudz interesentu.

Juris Jansons savas radošās idejas par vides pievilcības veidošanu piedāvā Lībagu pagasta “Jāņkalnu” māju folkloras takās. Juris Jansons izgatavo vismaz 500 latviešu tautas rakstu zīmes un to atvasinājums, tās izvietojot taku malās un rituālu laukos. Divās vasarās projektu īsteno dabā. Diemžēl īpašnieks māju pārdod un projekts apstājas.

No 1998. gada Juris Jansons bija Talsu Mācītājmuižas attīstības idejas autors: celtniecība, dabas kopšana un kultūrvēstures apzināšana, izpēte, sistematizēšana un publicēšana.

Talsu Mācītājmuižas apkārtnē iekārto savdabīgu mākslas objektu kompleksu  – Skaņu taku. Taka ir savdabīga un neordināra estētikas radīta Talsu pauguraines vidē. Pirms tam skaistu vietas sakārtošanas darbu Juris Jansons jau veicis Vīcežu muižā, kur vecie ēku grausti ne tikai tika paglābti no dabīgas bojā ejas, bet radoši atjaunoti. Kaut gan Juris Jansons ir Vīcežu muižkungs šo amatu pašam ir grūti pieņemt, labprātāk meklē citu viedu kā saukt savu nodarbošanos.

Rakstā „Par skaņu takām” ar žurnālisti Inu Poļevsku lasāma, kāda izskatās Skaņu taka izskatās pirms tās radīšanas – ideju līmenī: „Kāpēc projekta nosaukums „Skaņu takas”, Juris Jansons ātri mani pārliecina par šo nosaukumu:[3]

“Šai teritorijā, lūk, ir mācītāja Amendas kaps. (Hronikā atrodam, ka Kārlis Amenda kalpojis Talsu evaņģēliski luteriskajai draudzei. Draudzē no 1802. līdz 1836. gadam). Amenda ir komponista Ludviga van Bēthovena tuvs draugs, spožs vijolnieks, Mocarta bērnu audzinātājs. Šie mūzikas dižgaru vārdi ir arguments, kādēļ bez skaņām šajās takās nekādi neiztikt. Runājot par skaņām, tās nedrīkst ienest disharmoniju dabā. Tām jābūt vienkāršām, dabā iederīgām, kā piesitiens ar koku vai metālu kādam sadzīvē lietotam metāla priekšmetam. Tie varētu būt metāla zvani, bet nav pārliecības, ka kādam nepietrūkst godaprāta tos nepaņemt līdzi. Šie skaņu priekšmeti atrastos uz nemizotām kārtīm būvētās mājiņās. Vienkāršības labad iedomāsimies siena zārdu, kuram vasarā no kādas puses tiešām tiktu uzmests siens. Gājēji te varētu atpūsties, ieskandināt zvanus, tādējādi sazinoties ar cilvēkiem kādā citā no skaņu mājiņām. Tāpēc svarīgi, lai katrā mājiņā skaņu ķermenis dotu atšķirīgu toni. Tā iespējama taku apmeklētāju sasaukšanās ar zvaniem.”

Sapnis realizējās, un Skaņu taka grezno Talsu pauguraini, nu jau lēni piedzīvojot savu norietu, jo koka instalāciju mūžs nav bezgalīgs. 2013. gada ir atrodama informācija, ka Skaņu taka vairs netiek uzturēta un ir sabrukusi.

Dažus kilometrus garais ceļa posms no Sukturiem līdz Mācītājmuižai ir viens no krāšņākajiem visos gadalaikos. Skaņu takas Talsu Mācītājmuižā ļauj iepazīt augiem bagātas vietas. Takās izvietotie savdabīgie “Pļavu un muižu arhitektūras” elementi – Lidonis, Meža zirneklis, Spēka aka, Zvanu tornis un citas – lieliski papildina pauguru un mežu ezeru ainavas.

1998. gadā  21. jūnijā Vīcežos notiek Zāļu tējas diena, pasākumu rīko Talsu zāļu tēju cienītāju klubs “Melisa”, palīdz arī pats muižkungs. Pasākums izvēršas apmeklēts un sapulcina ap simts interesentu. Zāļu tējas ar asprātīgiem nosaukumiem konkursam sagatavojuši vien tikai 15 cilvēki. Konkursa žūrijā ir pats Juris Jansons un “Kurzemes ekspreša” redakcijas, dziedniece Ilze Jansone. Pasākumā var baudīt dažādas izklaides – degustācijas, augu smaržu atpazīšanas konkursus, šūpošanos ēkas bēniņos iekarinātajās šūpolēs, apskatīt visdažādāko sadzīves priekšmetu kolekciju, vietējo mākslinieku gleznas, kā arī Jura Jansona aforismu izdevumus. Kolekcionārs krāj arī interesantu zāļu recepšu pierakstus. Vēl ēkas otrajā stāvā 1998. gada aprīlī ir apskatāma izstāde “Vīcežu dropes”, šajā izstādē tiek izliktas apskatei zāļu pudelītes un izvietota sīkpudelīšu izstāde, ko uz laiku ir aizdevis muzejs “Kalēji” Lauktehnikā.

Vasaras vidū notiek nebijis pasākums “Muižu vīru cīņas”, kas ir Eiropas Kultūras mantojuma dienu “Latvijas muižas un pilis” pērn iesāktais sarīkojumu turpinājums, šis pasākums izvēršas par muižas tradīciju. Ierosinātājs ir Juris Jansons un ideju atbalsta Talsu sporta nams. Sacensībās sacenšas ne tikai vīri, bet arī skatītāji, kuri ir iegādājušies ieejas biļeti, jo viņiem ir iespēja piedalīties loterijā un laimēt vērtīgas balvas. Uz pirmo pasākumu ir ieradušies vismaz tūkstoš skatītāju. Pasākumā ir dažāda veida disciplīnas, piemēram, baļķu un maisu nešana, virves vilkšana, mucas velšana un smagu ratu vilkšana. Pirmajās sacensībās sacenšas sešas komandas. Uzvarētāju komanda Dižstendes muiža jeb Lībagu pagasta vienība. Nākamā gada sacensībās jau tiek nopietni piestrādāts pie detaļām, ir nopietni tiesneši – Mārcis Štrobinders un Raimonds Bergmanis. Raimonds Bergmanis sniedz apbrīnojamus paraugdemonstrējumus. Dalībnieki arī ir piedomājuši pie komandas vizuālā noformējuma, īpaši labi tas izdevies komandai “Greņčmuiža”, komanda ierodas ģērbušies kā tikko no dzirnavām. Otrajā gadā sacensībās arī piedalās sešas komandas –”Lībagi”, “Ugunsdzēsēji”, “Lulū pica”, “Laidze” un  “Nurmuiža”. Kopā ir piecas disciplīnas, kurās pārbauda vīru izturību un stiprumu. Pirmo vietu otro gadu pēc kārtas iegūst komanda “Lībagi”.

1999. gadā par Vīcežu muižas saimnieku kļūst Agnis Dombrovics. Šajā pašā gadā Juris Jansons izveido izstādi “Seja ir dvēseles spogulis”, kur apskatāmas dažādos izdevumos publicētas karikatūras un draudzīgu šaržu atdarinājumi. Izstādē vēl ir izstādīti kolekcionāra savāktie aforismu krājumi par sievietēm un vīriešiem, laulību, gudrību, jūtām un godu.

Juris Jansons darbu pie Amendas dzimtas izpētes sāk 2000. gadā. Novadpētnieks nenotic apgalvojumam, ka par šo dzimtas pēcnācējiem nekādu ziņu nav. Jurim Jansonam neparasti īsā laikā sanāk izveidot Amendas dzimtas koku, līdz ar to atklājot daudzus interesantus faktus par viņa dzīvi un darbību.

“Tu nāc man tūkstoškārt prātā…” 2002. gadā izdotā grāmata ir pirmā grāmata pasaulē par Ludviga van Bēthovena tuvāko draugu Kārli Ferdinandu Amendu. Grāmata 2005. gadā ir pārtulkota vācu valodā. 2002. gada vasarā atzīmē 200 gadadienu, kopš Kārlis F. Amenda (1771-1836) sāk kalpot Talsu luterāņu draudzē. Jura Jansona rosināti, Talsos vairāku dienu garumā notiek vērienīgi “Amendas mūzikas svētki”.

2004. gadā izdod Jura Jansona sakārtojumā izdoto novada vēstures papildinošo grāmatu. Tā ir Jūlijas Marijas Karolīnes Frīzendortas (Tilingas) “Atmiņustāsti”, kas ir luterāņu mācītāju Tilingu dzimtas atvases Talsos un apkārtnē pavadīto bērnības dienu gleznas.

2008. gadā Juris Jansons izdod divas grāmatas “Raibu raibie radu raksti”, kurās ir stāstīts par novadpētnieka dzimtu. Senākie avoti ir no 1700. gada. Meklējot informāciju tik senā pagātnē, problēmu nav, informāciju var atrast baznīcu draudžu un muižu ļaužu reģistru grāmatās. Sējumi aptver 11 paaudzes, min 1082 personu vārdus no izsūtītajiem uz Sibīriju līdz Staļina prēmijas laureātiem un Latvijas PSR valdības pārstāvi. Pētot periodu, kad latviešiem nebija uzvārdu jāzina meklējamo cilvēku māju nosaukums. 2008. gadā ģimenes salidojumā satiekas 80 radu radi, kopā ar 170 cilvēkiem. Kopā Jurim Jansonam izdevies apzināt 1100 cilvēku radniecību vienpadsmit paaudzēs pēdējo 300 gadu laikā.

Izdod grāmatu “Kā rodas oda priekam” (2008). Novadpētnieks trīsdesmit gadu garumā izzina trīs gadsimtu senu vēsturi. Grāmatā aprakstīts, kā Kārlis Amenda iepazinies ar Ludvigu van Bēthovenu, izseko abu talantu sarakstes. Autors atklāj, ka Eiropas Savienības himnas “Oda priekam” idejas pirmsākums meklējams Latvijā.

„Ar TSavā 70. dzimšanas dienā novada vēstures pētnieks Juris Jansons saņem Talsu novada domes Atzinības rakstu. Izraksts no Talsu novada domes 2010. gada 17. jūnija sēdes protokola:

 Ar Talsu novada domes Atzinības rakstu novada domes deputāti nolēma apbalvot vēstures entuziastu un novada pētnieku Juri Jansonu par ieguldījumu Talsu novada vēstures apzināšanā un dokumentēšanā, un Kārļa Ferdinanda Amendas piemiņas iemūžināšanā”.

2014. gadā Juris Jansons saņem Talsu novada atzinību par mūža ieguldījumu kultūrā.

Par Juri Jansonu kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Elza Āboliņa

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta