Teodors Kalnājs Talsos 1986. gadā (foto no G. Ceravs, J. Vasiļevskis, Z. Kalmanis (sast.) ''Karavīra ceļš'', 2015.g.)
Teodors Kalnājs
(Laidze)
karavīrs, virsleitnants,
Dzimis Laidzes pagasta “Pēčās”. Bijis vecākais dēls no sešiem bērniem Eduarda un Johannas Bergmaņu ģimenē. Tēvs bijis pagasta vecākais. Dzīvesbiedre – Elza Kalnāja.[1] Teodora un Elzas Kalnāju ģimenē dzimuši divi dēli – Guntis un Uldis.[2] Mācījies Laidzes pamatskolā līdz 6. klasei un to pabeidzis 1927. gadā. Mācības turpinājis Talsu Valsts vidusskolas reālģimnāzijas klasē. 1929. gadā Talsu Valsts vidusskola tikusi pārdēvēta par Talsu Valsts ģimnāziju, un Teodors Kalnājs to beidzis 1931. gadā.[3]
Savas tālākās gaitas pēc Talsu Valsts ģimnāzijas absolvēšanas Teodors Kalnājs raksturojis šādi:[4]
"Kad 1931. gadā beidzu ģimnāziju, visā pasaulē vēl bija jūtama
ekonomiskā krīze, kas ļoti smagi skāra Latvijas zemniecību. [..] Tas skāra arī
mūsu saimniecību un tēvs lika priekšā uz kādu laiku atlikt studēšanu, to varēs
vēlāk. Sāku strādāt tēva mājās, aktīvi iesaistījos visās man pieejamās
sabiedriskajās organizācijās (sevišķi jauniešu) ne tikai pagastā, bet arī
tuvējos Talsos."
1931. gadā, 16 gadu vecumā ar vecāku atļauju, brīvprātīgi pieteicies dienestā Latvijas armijā. Pēc pāris mēnešiem dienesta 11. Dobeles kājnieku pulkā Daugavpilī, Teodoru Kalnāju nosūtīja uz virsnieku vietnieku kursiem Rīgas kara skolā. Pēc demobilizācijas atgriezies tēva mājās.[5] 1937. gadā iesaistījies aizsargu organizācijā Talsu 1. aizsargu pulkā, kļūstot par 1. Talsu Aizsargu pulka jaunformējamās Riteņu braucēju rotas 1. vada komandieri, reizē arī par rotas komandiera vietnieku.[6]
1940. gada rudenī Kalnāju uz pagastmāju izsaukuši čekas pārstāvji un mēģinājuši savervēt par ziņotāju, pie viena draudot viņu sodīt kā aizsargu aktīvistu, iemesls – Aizsargu organizācijas 20. gadu jubilejas ballē viņam Kārlis Ulmanis paspiedis roku. Kalnājs sadarboties atteicies. Tajā pašā gadā latviskojis savu uzvārdu no “Bergmanis” uz “Kalnājs”. Uzvārda maiņa Teodoru Kalnāju paglābusi no izsūtīšanas uz Sibīriju.[7] 1942. gadā ticis iecelts 24. Talsu Kārtības dienesta bataljonā par 2. rotas 3. vada komandieri.[8] 1944. gada janvārī Rīgā saņēmis pavēli stāties Rūdolfa Kociņa jaunformētā 19. Divīzijas 44. (6.) pulka II bataljona 8. rotas komandiera amatā. Otrā pasaules kara beigu posmā bijis pulka komandiera adjutants, sevišķu uzdevumu virsnieks.[9]
Kalnāju ģimene jaunākā dēla kristībās. No kreisās - Elza, jaunkristītais Uldis, Teodors un Guntis Laidzes pagasta ''Pēčās'' 1944. gada 14. maijā (foto no Talsu novada muzeja krājuma)
1945. gadā Teodors Kalnājs tika apcietināts un notiesāts
par “Dzimtenes nodevību” uz 20 gadiem soda nometnē un uz pieciem gadiem tika anulētas
pilsoņa tiesības. Teodoru Kalnāju deportēja uz Sibīriju, kur viņam līdz 1956.
gadam bija jāstrādā padomju varai. Atļauju atgriezties mājās saņēmis 1957. gada
maijā.[10]
Teodors Kalnājs (no kreisās) un Voldemārs Cepurītis Vorkutā 1957. g. jūlijā (foto no Talsu novada muzeja krājuma)
Pēc atgriešanās dzimtenē nolēmis braukt atpakaļ uz Krieviju, kur strādājis līdz 1964. gadam. Pēc tam atkal atgriezies dzimtenē un strādājis Slokā. 1974. gadā atgriezies Talsos un strādājis par mehāniķi kolhoza darbnīcā. 1980. gadā aizgājis pensijā.[11]
"Es, tāpat kā visi
mani biedri, cerēju, ka mūsu dzimtene reiz kļūs brīva. Bez cerības nebūtu bijis
iespējams izturēt dzīvi ieslodzījumā. Visus šos gadus es jutos kā zemākas
kārtas pilsonis. Tikai pēdējos gados – kopš mūsu neatkarības atgūšanas esam
atguvuši savas tiesības," atzinis Teodors Kalnājs grāmatā “Karavīra ceļš”.[12]
Teodors Kalnājs Ķemeros 1965. gadā (foto no Talsu novada muzeja krājuma)
Teodora Kalnāja sieva 1944. gadā, kopā ar dēliem un savu
māti, bēgot no padomju varas, devusies uz Vāciju. Viņai nav bijušas nekādas
ziņas par savu vīru, un viņa domājusi, ka viņš ieslodzījumā gājis bojā. 1950.
gadā viņa aizceļojusi uz ASV.[13]
No 1945. gada desmit gadus Teodors Kalnājs neko nav zinājis par savu ģimeni.[14]
1990. gadā pēc 46 gadus ilgas neredzēšanās, Teodors Kalnājs, devies uz ASV
un saticis savu ģimeni.[15]
1992. gadā, pēc 48 gadu prombūtnes, Elza kopā ar vecāko dēlu atbraukusi uz
Latviju.[16]
Teodors Kalnājs grāmatā “Karavīra ceļš” atklājis:[17]
Lai cik arī tas bija emocionāli, jutu, ka
Elza tiecas atpakaļ uz Ameriku, ka viņa te jūtas kā svešiniece, kaut arī
septiņus gadus bija saimniece Pēčās. Es biju karavīrs. Mēs bijām kopā tikai
trīs gadus. Viņi pāri okeānam dzīvoja savu dzīvi, mums bija jāiztiek ar tādu,
kāda tā bija mums. Mēs vairs neesam tie, kādi bijām ģimnāzijā. Daudzos
jautājumos mums ir dažādi uzskati. Divas pasaules un laiks ir bijis nežēlīgs."
Teodors Kalnājs saņēmis vairākus apbalvojumus. 1942. gadā saņēmis medaļu “Par ziemas kampaņu Austrumos 1941/1942” un 2. šķiras Drošsirdības zīmi Austrumtautu piederīgiem bronzā. 1943. gadā – Ievainojuma nozīmi. 1944. gadā saņēmis 1. šķiras Dzelzs krustu par 18. marta triecienu uz augstieni, bet 2. šķiras Dzelzs krustu – par Lubānas-Meirānu kaujām. Saņēmis arī kājnieku trieciena nozīmi, Ievainojuma nozīmi sudrabā un Tuvcīņas nozīmi bronzā. 1945. gadā – Kurzemes rokas lenti, kā arī ticis ierakstīts vācu armijas Goda sarakstos, saņēmis Goda saraksta piespraudi.[18] 2005. gada decembrī Laidzes pagasta padome Teodoram Kalnājam piešķīrusi goda nosaukumu “Goda laidzenieks” par Laidzes vārda popularizēšanu un tautas nama “Vienība” izveidošanu 1935. gadā. Saņēmis arī krūšu nozīmi “Goda laidzenieks”.[19] Teodors Kalnājs bijis ļoti aktīvs – apmeklējis daudzus patriotiskus pasākumus, dažādas Latviešu virsnieku apvienības aktivitātes, kā arī darbojies Tēvzemes Daugavas Vanagu Talsu nodaļā.[20]
Par sevi Teodors Kalnājs sacījis šādus vārdus:[21]
"Par sevi vēl varu sacīt, ka esmu mīļās Laimas – sargātājas krekliņā dzimis. Vairākkārt esmu bijis tuvu tai robežlīnijai, aiz kuras ir nebūtība. Reiz frontē vēlā rudens vētrā slīku, tomēr izkļuvu krastā, pie Veļikajas man nāca virsū tanks, šaujot no ložmetēja. [..] Līdzīgu gadījumu bija bezgala daudz garajā kauju ceļā… Kā redzat, esmu dzīvs, un [2005. gada] februāra sākumā draugu pulkā nosvinēju 90. gadskārtu."
Teodors Kalnājs 90 gadu jubilejas svinībās Talsu Tautas namā 2005. gada 5. februārī. Foto - Jānis Vasiļevskis (foto no G. Ceravs, J. Vasiļevskis, Z. Kalmanis (sast.) ''Karavīra ceļš'', 2015.g.)
Miris 2007. gada 8. decembrī. 2008. gada 16. martā Teodors Kalnājs guldīts zemes klēpī ar militāru godu pie varoņu sienas Lestenes Brāļu
kapos.[22]
2015. gadā biedrība Aleksandra Pelēča lasītava izdevusi Guntara Cerava, Jāņa Vasiļevska un Zigurda Kalmaņa sastādīto grāmatu “Karavīra ceļš”, kurā aprakstītas virsleitnanta Teodora Kalnāja dzīves gaitas.[23]
[1] Ceravs, G., Vasiļevskis, J., & Kalmanis, Z. (sast.). (2015). Karavīra ceļš: Virsleitnants Teodors
Kalnājs. 14.lpp.
[2] Turpat, 140.lpp.
[3] Turpat, 19.lpp.
[4] Turpat, 14.lpp.
[5] Turpat, 24.lpp.
[6] Tamsons, I. (2013). Sargā savu
tēvu zemi. 181.-186.lpp.
[7] Turpat.
[8] Ceravs, G., Vasiļevskis, J., & Kalmanis, Z. (sast.). (2015). Karavīra ceļš: Virsleitnants Teodors
Kalnājs. 30.lpp.
[9] Turpat, 13.lpp.
[10] Turpat, 80.lpp.
[11] Turpat.
[12] Turpat, 81.lpp.
[13] Turpat.
[14] Turpat, 102.lpp.
[15] Turpat, 81.lpp.
[16] Turpat, 103.lpp.
[17] Turpat.
[18] Turpat, 72.lpp.
[19] Turpat, 112.lpp.
[20] Turpat, 133.lpp.
[21] Turpat, 165.lpp.
[22] Turpat, 135.lpp.
[23] Ceravs, G., Vasiļevskis, J., & Kalmanis, Z. (sast.). (2015). Karavīra ceļš: Virsleitnants Teodors
Kalnājs.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Kitija Cietvīra
Talsu Galvenā bibliotēka
2021
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko Dižļaužu vārdnīcu un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
