žurnāliste, izdevniecības „Jumava” literārā redaktore
Dzimusi Kandavā lauksaimnieku ģimenē.
Strādājusi par zinātnisko
līdzstrādnieci žurnālā „Skola un Ģimene”, bijusi laikraksta „Padomju Jaunatne”
kultūras nodaļas vadītāja, žurnāla „Sieviete” redaktore. Kopš 1973. gada veidojusi
publikācijas par teātri, kino, mūziku un baletu, galvenokārt kā intervijas un
sarunas.
Inta Kārkliņa ir literāro pierakstu autore 1994. gadā izdotajam krājumam “Triju zvaigžņu atspīdums”, kurā ietvertas atmiņas par Andri Slapiņu, Gvido Zvaigzni un Juri Podnieku, kā arī literāro pierakstu autore dziedātājas Annas Ludiņas 1996. gadā izdotajai atmiņu grāmatai „Mani operas svētki”.
Inta Kārkliņa sastādījusi 1998. gadā
izdoto fotoalbumu “Tūkstošgades dziesma”. Rediģējusi aktrises Mudītes Šneideres
2000. gadā izdoto grāmatu “Dzīves sadedzinātie”, kā arī daudz citu grāmatu.
2019. gadā Inta Kārkliņa izdevusi
grāmatu “Labdien un sveiki! Alfrēds Jaunušans”. Grāmatā ietverts latviešu
aktiera un režisora Alfrēda Jaunušana dzīvesstāsts. Lielu daļu grāmatas
veido paša Alfrēda Jaunušana monologs. Papildus tam autore apzinājusi LNA
Latvijas Valsts arhīva materiālus, publikācijas, recenzijas un izveidojusi
plašu 20. gadsimta Latvijas teātra ainu. Grāmatā iekļauti arī autores
komentāri, kā arī intervijas ar Alfrēda Jaunušana kolēģiem.[1]
Ilgus gadus Inta Kārkliņa bijusi žurnāla “Karogs” redaktore. Inta Kārkliņa žurnālā “Karogs” publicējusi rakstus un esejas par dažādām tēmām, piemēram, 2008. gadā tika publicēta eseja “Saredzēt, sadzirdēt, noticēt”, kas vedinājusi domāt par mūsu katra attieksmi pret savu valsti Latviju:[2]
"Ja toreiz,
pirms gadiem deviņdesmit un vairāk, tiem, kuri iestājās par Latvijas valsts
ideju un tās īstenošanu, nebūtu priekšā nākotnes redzējuma, bet tikai
konkrētais (neapšaubāmi, ļoti grūtais) uzdevums – izveidot, diez vai mūsu
valsts svinētu kaut cik nozīmīgu gadskārtu. Tāpat, ja ikvienam, kurš bija
gatavs aizstāvēt tikko tapušo Latvijas valsti, intensīvi tiktu stāstīts: „Būs
smagi, būs ļoti smagi, ienaidnieka pārspēks ir liels, jūs var nogalināt…”,
tikai retumis ieminētos par tādiem jēdzieniem kā „brīvība” un „Valsts”, nebūtu
mums ne varoņu, ko pieminēt, ne Lāčplēša dienas un pašas Latvijas arīdzan."
Vairākos žurnālistes Intas Kārkliņas veidotajos rakstos tikuši atspoguļoti Talsu novada puses ļaudis, piemēram, žurnāla “Sieviete” 1999. gada rakstā “Sev un citiem piederot” autore raksturojusi mākslinieces Alises Zvirbules radurakstus un dzimtas vēsturi. Rakstā ietverts fragments, kurā Alise Zvirbule asprātīgā valodā stāstījusi par sklandraušiem un Dundagas cienmāti:[3]
"No vecmāmiņas stāstītā zinu, ka pilī viņas mammai īpaša noņemšanās bijusi ar lielmātes apakšbrunčiem. Tie, kā tolaik mode prasījusi, bijuši gari, lieli un kupli, un, protams, „iestīvināti”. Bet viņas uzdevums bijis tos iestīvinātos apakšbruņčus „ietullēt”. Tas nozīmē – ar sakarsētu dzelzi, līdzīgu lokšķērēm, brunču apakšējo malu ieskrullēt, lai tie būtu iespējami kuplāki. Kā mums svešvārds šķiet „tullēšana”, tā cienmātei svešs bija viss latviskais. Un tā reiz, kad dienestmeita viņu uzcienājusi ar sklandrausi, kundze, vidiņu izēdusi, teikusi: „To formiņu es jums atdodu atpakaļ.” Liels bijis arī kundzes izbrīns, kad kādā brīdī viņa no Emmiņas sapratusi, ka mēdz būt arī tā, ka reizēm nav ko ēst. „Kāpēc tad, ja tev nav ko ēst, tu neēd rupjmaizi ar sviestu?"Inta Kārkliņa dzīvo Rīgā, taču uztur saikni arī ar savu dzimto pusi Talsiem. Žurnāliste kā sarunas viesis piedalījusies projektā “Rakstniecības skola Talsos”. Tāpat Inta Kārkliņa bieži ir mūsu pusē, lai Talsu Jaunajā kapsētā apciemotu savus vecākus.
[1] AS “Valters un Rapa” (2019). Labdien un sveiks! Alfrēds Jaunušans.
Pieejams: https://www.valtersunrapa.lv/lv/e-veikals/gramata/63877/labdien-un-sveiks-alfreds-jaunusans [sk. 21.09.2020.].
[2] Karogs, Nr.12 (2008. gads).
[3] Sieviete, Nr.2 (1999. gads).
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Kitija Cietvīra
Talsu Galvenā bibliotēka
2021
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta