foto - Ilmārs Znotiņš
www.teterevufonds.lv
Antons Kivlenieks
Dzimis Daugavpils apriņķa Vārkavā. Talsinieks kopš 1953. gada. 1950. gadā beidzis Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu. Laikā no 1953. gada līdz 1962. gadam – Talsu vidusskolas skolotājs. No 1962. gadam līdz 1968. gadam – Talsu bērnu un jaunatnes sporta skolas direktors. Tālākajos mūža gados Antona Kivlenieka mūžs rit Talsu vidusskolā. No 1968. līdz 1976. gadam viņš ir 1. vidusskolas skolotājs, bet no 1976. gada līdz 1984. gadam Talsu 1. vidusskolas direktors. Laikā no 1984. gada līdz 1989. gadam šīs pašas skolas skolotājs.
Pensijā A. Kivlenieks aiziet 1990. gada 16. oktobrī, taču joprojām turpina aktīvu sabiedrisku darbību. Par darbu pensionāru fondā, par ceļojumiem un par dzīvē paveikto A. Kivlenieks stāsta žurnālistam V. Vadziņam “Talsu Vēstīs” 2003. gada 5. aprīlī publicētajā rakstā “Vienmēr esmu strādājis tā, lai būtu rezultāts”:
“Nevaru žēloties, mans pedagoga un trenera darbs ir pietiekami novērtēts. Arī Latvijas brīvvalsts laikā esmu saņēmis Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīmi. Pat Latvijas Šaušanas federācija savā 70 gadu jubilejā mani atcerējās un apbalvoja ar piemiņas velti.”
2001.
gadā Antons Kivlenieks par ilggadēju darbu sabiedrības labā apbalvots ar Triju
Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes Goda zīmi. Antons
Kivlenieks ir aktīvs novada laikraksta ārštatu korespondents. Žurnālistei
Ingrīdai Avotiņai rakstā “Talsu pensionāru līderis dodas pelnītā atpūtā” (“Talsu
Vēstis”, 2015. gada 8. jūnijs) iespēja
izsekot A. Kivlenieka mūža gaitām Talsos un apbrīnot padarīto. 2013. gada 8. novembrī laikrakstā „Diena”
publicēts Ievas Štāles raksts „Pensijā
iešu, kad palikšu vecs”:
Aizgāju mācīties uz
Bebrenes Valsts lauksaimniecības vidusskolu. Bet par skolotāju kļuvu nejauši.
Kad 1944. gadā Bebrenes skola saspridzināta, mācības nācies turpināt Preiļu 1.
vidusskolā.”
To gan Antons nepabeidza – tajā laikā viņš jau bija pazīstams vidusdistančnieks, ieguvis 2. labāko rezultātu Latvijā 1000 metru skrējienā, panākumus guvis arī diska un šķēpa mešanā. “Mani jau bija pamanījuši un uzaicināja stāties jaundibinātajā Fiziskās kultūras institūtā, biju otrais iesaukums. Iestājeksāmenus noliku teicami,” atceras Antona kungs. Savulaik viņš ieguvis 2. sporta klasi peldēšanā un vieglatlētikā, 1. sporta klasi slēpošanā, bijis sporta biedrības “Vārpa” vairākkārtējs čempions šaušanā ar pistoli. Pēc studijām darba gaitas turpinājis kā fizkultūras skolotājs tagadējā Dārziņa mūzikas skolā un Priekuļu Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā. Bet 1951. gadā uzaicināts strādāt Ministru padomes Fiziskās kultūras un sporta komitejā par organizāciju inspekcijas daļas vecāko inspektoru.
“Vajadzēja braukāt pa rajoniem, inspicēt, sagatavot pavēles, lēmumu projektus. Pēc gada jau kļuvu šīs nodaļas vadītājs. Nostrādāju šai amatā divus gadus,” stāsta Antons Kivlenieks.
Tolaik Antona jaundibinātajai ģimenei bijušas grūtības ar dzīvojamo platību, un 1953. gadā ģimene pārcēlusies uz Talsiem.
“Šogad liela jubileja – 60 gadu kā esmu likumīgs talsnieks,” uzsver Antons. Izglītības ministrija viņu sūtījusi uz Talsiem strādāt par vidusskolas direktoru, bet izrādījies, ka skola direktora vietu jau apsolījusi citam pedagogam. “Mani aicināja strādāt sporta skolā, par sporta komitejas priekšsēdētāju, vai skolā. Bet lūdzu! Es jau neplēsos kļūt par direktoru, man pie sirds bija tas dzīvais darbs ar jaunatni, ne administratīvais,” smej Kivlenieka kungs.
Bet skolas direktora amatā tomēr nonācis – vispirms bijis Talsu bērnu sporta skolas, tad astoņus gadus arī Talsu 1. vidusskolas direktors. Bērnus trenējis vieglatlētikā, slēpošanā, šaušanā. (..) Antons nāk no ģimenes, kur visi bijuši spēcīgi ļaudis.
“Tēvs nodzīvoja līdz 82 gadiem – neskatoties uz to, ka bijis saindēts ar vācu gāzēm Pirmajā pasaules karā, izgājis pilsoņu karu latviešu sarkanajos strēlniekos, pēc tam deviņus gadus pavadījis Sibīrijā – čekas dauzīts un pratināts. 1945. gada janvārī tika arestēts kā stiprs vīrs, bet no Sibīrijas atbrauca kā 1. grupas invalīds,” stāsta Antons Kivlenieks. Viņš arī piebilst – ģimenē, rados neviens nav bijis ne smēķētājs, ne alkohola lietotājs. Antonam ir arī kāds rituāls – vasarā divreiz nedēļā, bet rudenī, ziemā vismaz reizi nedēļā tiek iekurta pirtiņa. “Ar četriem uzgājieniem uz lāvas. Pēc katra uzgājiena – skrējiens ārā zem aukstas dušas, bet ziemā noberžos sniegā. Tā laba rūdīšanās, tāpēc es tādas iesnas un saaukstēšanos nepazīstu, no caurvēja nebaidos. Un, neskatoties uz to, ka savulaik ir bijis arī infarktiņš, vēl saglabāju možu garu,” priecājas Antons. Viņa dēlam laukos ir saimniecība – pats gan dzīvojot ārzemēs, bet saimniecību pašlaik vada Antons ar dzīvesbiedri. “Dārziņš jāapsaimnieko, trīs dīķos jābaro zivtiņas – darba daudz. Brīvajos brīžos esmu bijis liels sēņotājs. Tagad mugura neļauj to darīt, bet man ierīkots tāds speciāls sēņu kombains – birstes kāta galā līks nazis, un, iedams, es stāvus varu griezt sēni, uzspraust uz naža gala un – grozā. Tā jau vairākus gadus sēņoju,” par savu izgudrojumu priecīgs ir sirmais vīrs. Viņš sevi uzskata par laimīgu cilvēku: “Joprojām varu strādāt, kustēties. Un man ir draudzīga ģimene.”
A. Kivlenieks sava mūža laikā saņēmis vairākus apbalvojumus un publiskus godinājumus. Tā 2013. gada 23. maijā jaunās Talsu slimnīcas kapsulas iebūvēšanas pasākumā, kuru apmeklēja ne vien Ventspils, Talsu, Mērsraga pašvaldību pārstāvji un Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas pārstāvji un darbinieki, bet arī Veselības ministre Ingrīda Circene, tika godināts Talsu novada pašvaldības Sociālā dienesta dienas centra vadītājs Antons Kivlenieks. Veselības ministre Kivlenieka kungam pasniedza Atzinības rakstu par nesavtīgu ieguldījumu veselību veicinošu pasākumu organizēšanā un senioru dzīves kvalitātes uzlabošanā, paužot gandarījumu par senioru aktīvo dzīvesveidu un saliedētību Talsu novadā.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Sanita Balode
Talsu Galvenā bibliotēka
2025
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
