Rihards Kondratovičs

(Strazde)  

 (1932. gada 12. maijs – 2017. gada 17. februāris)

biologs, bioloģijas zinātņu doktors,  Latvijas ZA akadēmiķis, rododendru selekcionārs

Dzimis Daugavpils apriņķa, Asūnes pagasta “Sauleskalnos”. Tur pavadījis bērnību, līdz 1944. gada vasarā ģimene pārcēlās uz Kurzemi, Talsu apriņķa Strazdi. Tēvs strādāja Andumu mežniecībā par virsmežsargu. Ģimenē seši bērni. Divus gadus mācījies Strazdes pamatskolā, kur bija ierīkots kara hospitālis. Mācības notikušas Silmaņu saimes istabā. 1945. gadā iestājies Talsu vidusskolā, tā saucamajā „Putras akadēmijā” , vēlāk – Gaismas pilī[1].

Sarunā ar Ingrīdu Valdmani rakstā „Mūža darbs un prieks – rododendri” („Talsu Vēstis”, 2002, 2. marts) R. Kondratovičs stāsta:

„Vecāki dzīvoja Strazdē, bet mēs ar māsu apguvām zinības Talsos. Pēc tam devos uz Rīgu, uz Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultāti. Kāpēc? Talsos man bija ļoti jauks skolotājs Valdemārs Dreimanis, kurš mācīja un rādīja ne tikai to, kas rakstīts grāmatās. Viņš izveidoja naturālistu pulciņu, skolas izmēģinājumu lauciņā nodarbojāmies ar augu šķirņu krustošanu un citām interesantām lietām. Skolotājs prata aizraut, tāpēc citas domas man nebija – jāiet uz biologiem. Mani interesēja augsnes zinības, bet tās universitātē vairs nevarēja apgūt, tāpēc aizgāju uz augu fizioloģijas specialitāti [2].”

Pēc Latvijas Valsts Universitātes Bioloģijas fakultātes beigšanas 1955. gadā, R. Kondratoviču norīko darbā par LVU Botāniskā dārza direktoru. Šajā amatā viņš nostrādā 10 gadus. 1957. gadā R. Kondratovičs uzsāk zinātniskās pētniecības darbu par rododendru introdukciju. 1964. gadā iegūst bioloģijas zinātņu kandidāta grādu par darbu „Rododendru introdukcija Latvijas PSR”. 1983. gadā Maskavā PSRS ZA Galvenajā Botāniskajā dārzā aizstāv bioloģijas zinātņu doktora grādu par monogrāfiju „Rododendri Latvijas PSR. Kultūras bioloģiskās īpatnības” (krievu val.). No 1965. līdz 1969. gadam R. Kondratovičs strādā par LVU Bioloģijas fakultātes dekānu. 1968. gadā ievēlēts par docentu, bet 1985. gadā – par profesoru. No 1987. līdz 1997. gadam strādā par LU zinātņu prorektoru. 1989. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, bet kopš 1992. gada ir LZA akadēmiķis un habilitētais doktors bioloģijā[3].

1980. gadā R. Kondratovičs noorganizē LU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavu  “Babīte” un vada tās darbu.

1993. gadā ievēlēts par Eiropas Zinātņu un Mākslas akadēmijas locekli. Daudzu zinātnisko biedrību biedrs – Vācijas un Amerikas Rododendru audzētāju biedrību, Anglijas Karaliskās dārzkopības biedrības,  Latvijas Dārzkopības un biškopības biedrības, Latvijas Botāniķu, dendrologu, ģenētiķu un selekcionāru biedrības un Latvijas Ainavu arhitektūras biedrības goda biedrs[4].

R. Kondratovičs laikā no 1992. gada līdz 2002. gadam vadījis Latvijas Dabas fondu.

Par rododendru selekciju, introdukciju un praktisko ieviešanu 1965., 1977. un 1981. gadā apbalvots ar Vissavienības Tautas Saimniecības sasniegumu izstādes zelta medaļām, 1985. gadā ar Latvijas PSR Valsts prēmiju, 1989. gadā piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukums, 1997. gadā – Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības raksts par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas augstākajā izglītībā.

2000. gadā par nopelniem Latvijas valsts labā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, 2002. gadā R. Kondratovičs saņem Tēvzemes balvu par mūža ieguldījumu rododendru selekcijā, bet 2006. gadā R. Kondratovičam piešķirta Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa par nozīmīgu ieguldījumu rododendru selekcijā[5].

Uzrakstījis 598 publikācijas, tai skaitā 5 monogrāfijas, vienu mācību grāmatu un četrus mācību līdzekļus.

Jau pieminētajā I. Valdmanes rakstā R. Kondratovičs stāsta: 

„Atgādinu, ka rododendrus stāda aprīļa beigās un maija sākumā, kā arī septembrī un oktobrī. Galvenais palīgs man ir Gunita Riekstiņa, starp citu, no Talsu novada Pūņām, viņas vecāki tagad dzīvo Dundagā. Gunita te strādā kopš 1983. gada. Pats esmu šīs iestādes zinātniskais vadītājs. Dēls Uldis Kondratovičs universitātē ir asociētais profesors un rododendru mīļotājs, arī meita Ginta Nordmane ir bioloģe, tagad no rododendriem viņa ir mazliet nostāk, vairāk nodarbojas ar floristiku. Viņa bija viena no lielā Tautas Vainaga autorēm. Man patīk, ka bērni iet manās pēdās, un citādi laikam nevar būt, jo tēva darbu vērojuši jau no mazām dienām. Tas, kurš iestādījis kaut vienu koku, citu nekad nelauzīs. Man ir arī pieci mazbērni. Starp citu, sieva Skaidrīte arī ir beigusi bioloģijas fakultāti, bija manas grupas vecākā, izdevniecībā „Zvaigzne” viņa bija galvenā zinātniskā redaktore daudzām mācību grāmatām. Kopā esam jau no 1957. gada. Talsos mani rododendri neaug. Aug Valdemārpilī, kur mīt mana māsa, Laumu dabas parkā. Ja kāds talsenieks tos gribētu, ja uzņemtos krāšņos krūmus pareizi kopt, es noteikti aizvestu[6]”

Informācija par Rihardu Kondratoviču izlasāma arī “Latvijas enciklopēdija” 3. sējumā (SIA “Valērija Belokoņa izdevniecība”, R., 2005).

Laikraksta “Talsu Vēstis” 2017. gada 12. maija (E. Kondratoviča dzimšanas dienas) numurā izlasāms viņa klasesbiedra Alfrēda (uzvārds nav minēts) raksts “Atskatoties”, kur uz uzdoto jautājumu “Kā spēji tik daudz paveikt?”:

R. Kondratovičs sniedzis atbildi: 

“Viens kaujas laukā nav karotājs. Man bijis daudz palīgu gan Botāniskajā dārzā, gan Bioloģijas fakultātē, “Babītē” un dzīvē vispār. Taču lielāko laimi gūstu ģimenē. Vispirms tā ir sieva Skaidrīte. Bez viņas palīdzības nebūtu rododendru Latvijā. Manu darbu Bioloģijas fakultātē turpina dēls Uldis dekāna, docenta un profesora posteņos, reizē veikdams arī zinātniski pētniecisko darbu “Babītē”. Meita  pievērsusies floristikai. Kā pateicību par atbalstu manā darbā saviem tuvākajiem viņu vārdos nosaucu vairākas rododendru šķirnes. Mans tēvs, māte un māsa Valija atdusas Valdemārpils kapsētā. Mūža novakarā esmu ļoti laimīgs, ko veido mīlestība, godam padarīta darba sajūta un tautas cieņa [7].”

Par  Rihardu Kondratoviču kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Sanita Balode

Talsu Galvenā bibliotēka

2022

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta