Sergejs Lagzdiņš
(Talsi)

       (1895. gada 26. septembris  – 1979. gada nezināms datums)

Dzimis Talsos .Vēlāk dzīvojis Puzes pagastā. Sergejs Lagzdiņš ir gleznotāja Jāņa Lagzdiņa tēvs. 2016. gada nogalē Talsu tipogrāfijas izdevumā nākusi klajā Jāņa Lagzdiņa grāmata “Klusā daba ar taureni”. Grāmata sniedz izsmeļošu informāciju par mākslinieka dzīvi un radu rakstiem, un grāmatas lapaspusēs iekļauts arī viņa tēva Sergeja Lagzdiņa dzīvesstāsts.

Sergeja Lagzdiņa liktenis ir tipisks 20. gadsimta latviešu karavīra liktenis. Ja skaita skaitliski, tad S. Lagzdiņš ir kalpojis piecās armijās. Viņš ir viens no retajiem tik augstas pakāpes Lāčplēša ordeņa kavalieriem, kurš gan dzimis, gan mūža mājas radis dzimtajā pilsētā Talsos. Taču dzīves laikā bija gan kara gadi, gan izsūtījums uz tālo Irkutskas apgabalu Sibīrijā. 1912. gadā beidzis Talsu pilsētas pamatskolu.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gada maijā mobilizēts cara armijā; tur kalpojis dažādos amatos un vienībās, apguvis kara mākslu arī Krievijas praporščika skolā. Krievu armijā kalpojis līdz 1918. gada beigām. Rīgā S. Lagzdiņš ieradies 1919. gada martā un pavisam drīz mobilizēts padomju Latvijas sarkanajā armijā. Bijis 1. divīzijas artilērijas apgādes transporta darbvedis. Taču jaunais virsnieks no sarkanās armijas aizbēga un ieradās Liepājā, kur pieslēdzās Latvijas pagaidu valdības pārstāvjiem un tika ieskaitīts Latvijas armijas Liepājas garnizona bataljonā.

1919. gada 14. novembrī, kad bermontieši vispārēja uzbrukuma laikā ieņēma trīs Liepājas fortus, net mūsējie sāka atkāpties, Lagzdiņš ar diviem rezerves vadiem devās atjaunot stāvokli, no bēgošajiem kareivjiem stādījis vēl divus vadus, ar tiem nostiprinājies pie Saules muižas, noturējis fronti un atsitis ienaidnieku līdz fortiem. Pēc tam straujā triecienā ieņēmuši vidus fortu, kur ieguvuši smago ložmetēju, ieročus un trofejas. Tā rezultātā agrākais stāvoklis ticis atjaunots.

1919. gada novembrī S. Lagzdiņš par kaujas nopelniem pret Bermonta karaspēku paaugstināts no adjutanta par virsleitnantu. Vēlāk, 1922. gadā, dienot jau Dobeles kājnieku pulkā, par šīm cīņām S. Lagzdiņam piešķirts Latvijas armijas augstākais apbalvojums –   Lāčplēša kara ordenis. Ordeņa diplomā, kas glabājas Talsu novada muzejā, rakstīts:

„Lāčplēša Kara ordeņa 3. šķiras diploms 11. Dobeles kājnieku pulka virsleitnantam Sergejam Lagzdiņam piešķirts par to, ka 1919. gada 11. novembrī, kas Bermonta daļas sāka vispārējuuzbrukumu Liepājai un ieņēma Ziemeļu, Vidus un Dienvidu fortus, bet mūsu operējošo daļu karavīri, apmulsuši no smacējošiem šāvieniem, atkāpās pilsētas virzienā, viņā ar pārējiem diviem rezerves vadiem tika nosūtīts atjaunot stāvokli un apturēja atkāpšanos. Bēgošos karavīrus no jauna ieveda ķēdē, izveidoja vēl divus vadus, ieņēma otro līniju pie Saules muižas, piespieda ienaidnieku atkāpties līdz fortiem, pēc tam pārgāja straujā uzbrukumā. Viņa rotā bija tikai divi ievainotie. Ienaidnieks atstāja pamestajos fortos 13 kritušos un ievainotos.[1]

Līdz liktenīgajam 1940. gadam S. Lagzdiņš turpināja militāro karjeru armijā. Kopš 1937. gada viņu piekomandēja Aizsargu organizācijai un 1939. gadā piešķīra pulkvežleitnanta pakāpi. Bez armijas uzliktiem pienākumiem S. Lagzdiņš, būdams sabiedrisks cilvēks, uzņēmās arī citus pienākumus. Viņš bijis Daugavpils pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētājs, un Daugavpils garnizona baznīcas padomes loceklis. 1941. gadā demobilizēts, strādājis Meža departamenta apriņķa pārvaldē Valmierā. 1942. gadā pārcēlis uz savu jaunsaimniecību Cēres pagastā, kur iecelts par pagasta vecāko.

1951. gadā viņam kā „īpaši bīstamam valsts noziedzniekam” Latvijas PRS Iekšlietu ministrijas Kara tribunāls piesprieda 25 gadus ieslodzījuma labošanas darbu nometnē. Viņa lielākais grēks pret padomju varu bija ieņemamais amats vācu okupācijas laikā, kad no 1941. līdz 1944. gadam S. Lagzdiņš pildīja Cēres pagasta vecākā pienākumus. Pēc pratināšanas dokumentiem redzams, ka 1944. gadā no februāra līdz jūlijam S. Lagzdiņš dienējis arī vācu armijā kā bataljona komandieris robežapsardzes pulkā, esot pat komandējis bataljonu kādā operācijā pret padomju partizāniem.  S. Lagzdiņš no nomitinājuma vietas Teišetā atgriezās 1956. gadā, un līdz mūža beigām dzīvojis savās tēva mājās Talsos, Krievraga ielā. Strādājis šķirnes sēklu audzēšanas starprajona nodaļā.

Apbalvojumi:

Lāčplēša kara ordenis III pakāpes Nr.1065, 1922.g.

Triju zvaigžņu ordenisV pakāpes, 1929. g.

Viestura ordenis ar zobenu IV šķiras

Latvijas atbrīvošanas cīņu piemiņas zīme

Latvijas atbrīvošanas cīņu 10. gadu jubilejas medaļa

Piemiņas medaļa “ Lietuva – Šauļi”

Aizsargu nopelnu krusts

Apglabāts Talsu Liepu kapsētā[2].

Materiāls par S. Lagzdiņu iekļauts biogrāfiskajā izdevumā „Latvijas armijas augstākie virsnieki: 1918 – 1940” – R., 1998.  Kā arī par S. Lagzdiņa nopelniem Latvijas brīvības sargāšanā izlasāms Latvijas Valsts vēstures arhīva izdotajā biogrāfiskajā vārdnīcā “Lāčplēša kara ordeņa kavalieri”.

Par Sergeju Lagzdiņu kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Sanita Balode

Talsu Galvenā bibliotēka

2025