Jēkabs Lakstīgala

 (Sabile/Abavas pagasts)

 (1892. gada 27. marts – 1970. gada 6. jūlijs)

Latvijas brīvības cīnītājs, LKO kavalieris

Dzimis Valgales pagastā zemnieku ģimenē[1].

Beidzis Talsu pilsētas skolu, Jelgavas lauksaimniecības skolu.

Bijis notāra palīgs Poltavā.

1915. gada augustā mobilizēts krievu armijā un ieskaitīts 495. kājnieku družīnā, bet 1916. gada maijā pārcelts uz latviešu strēlnieku rezerves bataljonu. 1916. gada decembrī beidzis Gatčinas praporščiku skolu, dienējis latviešu strēlnieku rezerves pulkā, bet no 1917. gada augusta – 5. Zemgales strēlnieku pulkā[2].

1918. gada februārī Vidzemē kritis vācu gūstā, no kura drīz atbrīvots.

1919. gada martā nonācis lielinieku apcietinājumā Talsos. Pilsētā ienākot Baltijas landesvēram, atbrīvots.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 12. aprīlī. Piedalījies cīņās pret bermontiešiem pie Liepājas. 1919. gada 14. novembrī Liepājā, kad bermontieši vispārēja uzbrukuma laikā ieņēma Ziemeļu, Vidus un Dienvidu fortus, Lakstīgala savāca izklīdušos un bēgošos kareivjus, veda tos pretuzbrukumā, ieņēma Saules muižu un Vidus fortu. Pēc tam atjaunoja pārrautos telefona sakarus ar angļu jūras baterijām un informēja sabiedrotos par ienaidnieku dislokāciju, tā lielā mērā sekmēdams kaujas iznākumu. Šajās cīņās tika sagūstīti vācu bataljona komandieris un 3 citi virsnieki, 25 kareivi, iegūti 5 ložmetēji un citas trofejas[3].

1919. gada 20. decembrī Jēkabs Lakstīgala paaugstināts par kapteini. Turpinājis dienestu Apgādības pārvaldes intendantūrā.

No 1925. gada J. Lakstīgala ir Mobilizācijas nodaļas priekšnieks. 1935. gadā iecelts par Pārtikas nodaļas priekšnieku. 1938. gadā – Intendantūras daļas priekšnieka palīgs. Paaugstināts par pulkvedi -leitnantu. Apbalvots ar Viestura ordeni un Aizsargu Nopelnu krustu[4].

No 1940. gada atvaļināts. Lai izvairītos no represijām, bēguļojis tā paglābies no izsūtīšanas.

Vācu okupācijas laikā no 1942. gada līdz 1944. gadam ir Tautas palīdzības Saimniecības un finanšu direkcijas direktors.

1944. gadā dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. Nonāk Eslingenes bēgļu nometnē. Vēlāk izceļojis uz ASV.

Miris 1970. gada 6. jūlijā un apglabāts Ņūdžersijas pavalstī[5].



[1]  Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri : biogrāfiska vārdnīca / aut.: Modris Šēnbergs, Ainars Bambals u.c. ; Latvijas Valsts vēstures arhīvs. - Rīga : Jāņa sēta, 1995. - 616 lpp. : il.

[2] Turpat.

[3] Turpat.

[4] Turpat.


Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Sanita Balode

Talsu Galvenā bibliotēka

2022

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta