Jānis Hilarijs Lielmanis

(Lībagi)

(1895.gada 16. oktobris - 1970. gada 4. marts)

Stendes selekcijas stacijas dibinātājs

Dzimis Valkas apriņķa Trikātas pagasta “Jaunķērpjos”.[1] Mācījies vietējā draudzes skolā, pēc tam Rīgā, reālskolā.

Lauksaimniecības zinātņu doktors Fricis Jansons savā rakstā "Selekcijas pamatlicējs Latvijā” laikrakstā “Talsu Vēstis” 1989. gada 17. oktobra numurā rakstījis:[2]

"Tēva saimniecībā ir mazražīgi lauki ar vieglām augsnēm. Tāpēc ģimene izlemj, ka Jānim jāmācās par agronomu, lai varētu saimniecību darīt labu un bagātu. Viņš iestājas Latvijas universitātes lauksaimniecības fakultātē. kara laikā universitāte pārstāj darboties. J. Lielmanis turpina mācīties  Maskavas Lauksaimniecības institūtā, tagad Timirjazeva lauksaimniecības akadēmijā. Studijas viņš pabeidz Latvijas universitātes lauksaimniecības fakultātē, pēc tam strādā praksē Zviedrijā un Dānijā."

1922. gadā Latvijas valdība uzticējusi Jānim Lielmanim organizēt Stendes selekcijas staciju. Viņš vadījis Valsts Stendes selekcijas staciju līdz 1940. gada 24. oktobrim un atjaunojis stacijas darbību no 1944. gada oktobra līdz 1946. gadam, bet līdz 1956. gada novembrim bijis selekcijas stacijas direktora vietnieks zinātniskajā darbā.[3] Jānis Lielmanis ir gan selekcijas pamatlicējs Latvijā, gan autors un līdzautors daudzām rudzu, kviešu, miežu, auzu un āboliņa šķirnēm. Viņa vadībā un tiešā līdzdalībā Stendes selekcijas stacijā izaudzētas augstvērtīgas auzu šķirnes: "Dzintara", "Stendes dzintara vienpusauzas", "Stendes", "Mutica 7281"  un ‘Pērļu’, ‘Stendes mazās agrās’ un ‘Līgo’; sarkanā āboliņa šķirnes ‘Stendes vēlais’, ‘Stendes vēlais II’, ‘Stendes agrais’; ziemas vīķi ‘Stende 24’, vasaras vīķiem ‘Stendes 653’; zirņi ‘Stendes Hero’ un ‘Pionieris’ un citas.[4]

1933. gadā Jānim Lielmanim piešķirta Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira. Par panākumiem darbā Latvijas PSR Ministru padome 1959. gadā piešķīrusi Valsts prēmiju par nopelniem lauksaimniecības attīstībā, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs 1957. gadā piešķīris republikas Nopelniem bagātā agronoma nosaukumu un 1965. gadā Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukumu. 1969. gadā ticis apbalvots ar Darba Sarkanā karoga ordeni un ar vairākiem Goda rakstiem. 1969. gada 7. martā Augstākā Atestācijas komisija piešķīrusi lauksaimniecības zinātņu doktora grādu.[5] Jānis Lielmanis publicējis daudz zinātnisku darbu par selekciju un citiem jautājumiem, sarakstījis grāmatas: “Augļkopība” (1945); “Sarkanais āboliņš” (1960) (kopā ar R. Eidemani), “Pētījumi par Latvijas PSR sarkanā āboliņa vietējo šķirņu bioloģiju” (1963), “Augsne un raža” (1963), “Sarkanā āboliņa audzēšana” (1970) (līdzautors).[6]

1995. gadā, atzīmējot Jāņa Lielmaņa simto dzimšanas dienu, Latvijas Lauksaimniecības un mežu zinātņu akadēmija, Skrīveru zinātnes centrs, Zinātniskā – ražošanas apvienība “Agra” un Valsts Stendes selekcijas stacija iedibinājusi agronoma Jāņa Lielmaņa prēmiju – par ieguldījumu un sasniegumiem laukaugu kultūru selekcijā un sēklkopībā.[7] Jāņa Lielmaņa dzīve un zinātniskā darbība aprakstīta viņa kolēģa Friča Jansona sastādītajā un 1994. gadā  Zinātniskās – ražošanas apvienības “Agra” izdotajā grāmatā „Jānis Lielmanis dzīvē un darbā”.  Jānis Lielmanis bija precējies ar agronomi Annu Pauliņu un abu laulībā dzimušas divas meitas.[8] Jānis Lielmanis nebija lepns, viņš labprāt aprunājās ar ikvienu, ko sastapa savā ceļā - gan strādnieku un traktoristu, gan direktoru un ministru, un atrada ar visiem kopīgu valodu. Labi pazina un izprata visus, bet pats dzīvoja savā īpatnējā pasaulē, nebija tāds kā citi. Viņš bija reizē zemnieks un aristokrāts, ar savu laipno vēlību un iejūtību pievilka, ar iekšējo smalkumu – turēja zināmā attālumā.[9]

Jānis Lielmanis apbedīts Rīgā, Lāčupes kapsētā.[10]

1995. gadā Jānim Lielmanim atklāts piemiņas akmens pie Stendes muižas – vēsturiskās Stendes selekcijas stacijas ēkas.[11]

Par Jāni Hilariju Lielmani kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta