Inta Lindemane
(Sabile/Abavas pagasts)

(1944. gada 23. marts)

keramiķe

Dzimusi Valgalē. Kopā ar brāli augusi pie vecvecākiem Abavciemā. Mākslinieces dzīvesbiedrs bija tēlnieks Kārlis Dane (1934 – 1982). Beigusi Rendas septiņgadīgo pamatskolu Kuldīgas novadā. 1964. gadā ar izcilību beigusi Liepājas Lietišķās Mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu[1].

Izstādēs piedalījusies kopš 1967. gada. Kopš 1990. gada Mākslinieku savienības biedre. No 1982. gada darbojas radošajā keramiķu asociācijā ''Logs”. 1998. gadā Inta Lindemane piedalījās 2. starptautiskajā keramiķu simpozijā, ko organizēja LMS keramikas studija “Logs”[2].

Māksliniece rīkojusi personālizstādes un nelielas grupu izstādes: “Ingrīdas Ģelzes-Ozoliņas un Intas Lindemanes keramikas izstāde” (1985, Ventspils jūras zvejniecības brīvdabas muzejs), “Inta Lindemane. Keramika” (1985, Puzes kultūras nams), “Mazliet nenopietni” (2001, bij. galerija “Mode. Māksla”, vadītāja Māra Linkaite) u.c. Māksliniece veidojusi arī monumentālus keramikas darbus, piemēram, panno Novokuzņeckas metalurģiskā kombināta profilaktorijam (1983, Krievija). Māksliniece piedalījusies arī dažādās starptautiskās izstādēs un simpozijos[3].

Darinājusi kafijas servīzes un dekoratīvus traukus, podus, bļodas, kausus. Veidojusi dārza keramikas kompozīcijas. Darbi eksponēti Latvijas un ārvalstu izstādēs[4].

Žurnāliste Ilze Kārkluvalka rakstā „No kurienes tā Kurzemes zara kanna?” par mākslinieces dzīvi stāsta:

''Aizķeramies pie bērnības fotogrāfijas. Vecmāmiņa ar abiem saviem glīti sapostajiem mīļumiem: mazo Intu un nedaudz jaunāko viņas brālīti. Tiesa, no savu gadu distances raugoties, jāpasmaida par bērnu uztveri – vecmāmiņai un vectēvam, kad viņiem pēc meitas un znota notiesāšanas uz bargiem gadiem un aizsūtīšanas uz Krievijas cietumiem, rokās palika deviņus mēnešus vecais puisītis un divgadīgā mazmeita, labi ja bija kaut cik pāri četrdesmit. Viņiem pat prātā nenāca pieļaut, ka mazbērnus pievāks kaut kādā bērnunamā. Stipri lauku cilvēki, veiksmīgi saimnieki savās lauku mājās Abavciemā jeb, kā Intai pierastāk no bērnības, Valgales pagastā. Tā ir tikai kārtējā padomju režīma vienkārši un nežēlīgi izpostītā ģimene, un par šo tēmu mēs ar Intu runājam skopi. Visu mūžu viņai ar brāli vecvecāki bija paps un mamma, galvenās autoritātes, viss, kas ikvienam cilvēkam saistās ar to vienīgo spēka un siltuma centru, no kura viņš aizgājis pasaulē un kurš paliek dvēselē arī tad, kad ne miņas no kādreizējās stiprās bērnu dienu pasaules vairs nesamanīt. Mana sarunu biedre tikai pasaka, ka mamma dzīvo Talsos, un noslēdzas. Vecmāmiņa bija īsta latviešu lauku sieva – prata visus darbus, kas saimei nepieciešami, un mazmeitai Intai vienā bildē ir vecāsmammas ar rūpību uzšūta blūzīte un lenču svārciņi no Latvijas valsts karoga. Ne tā plāni zīdainā, kas šodien mastos uzvelkams, bet no īstās, austās, stipru krāsu piesūcinātā miera laika drēbes. Vecāsmātes draudzene par izvešanu uz Sibīriju paspēja padot ziņu, un ģimenes pieaugušie jau sapakoja visas lietas. Palīdzēja liktenīga nejaušība – krievu virsnieks lika mierā mājas Rodevu ciemā, kur viņam, vienam no desmitiem zaldātu, kas no abām cīnītāju pusēm iegriezās ceļmalas sētā, bija iedota maize. Karogu izpakoja no Sibīrijas ceļam steigā un uztraukumā saliktajām mantām. Izturīgs un glīts smalkvilnas audums, bet koda bišķiņ, un, tikai Sabiles fotogrāfam pozējot, meitēns stāv svinīgs kā stabiņš”.[5]

Intas Lindemanes darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, LNMM, Talsu novada muzejā, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā un privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs[6].