Foto no grāmatas "Fricis Makstnieks"
Dzimis Ģibuļu Lieknieku mājās. Beidzis Stendes septiņgadīgo skolu. Mācības turpinājis Kandavas lauksaimniecības un mehanizācijas tehnikumā. Tehnikumu beidzis ar izcilību. Strādājis par traktoristu un elektriķi. Mācījies glezniecības studijā pie Žaņa Sūniņa. 1971. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. Līdz 1990. gadam strādājis par zīmēšanas skolotāju Talsu 1. vidusskolā (tagad: Talsu valsts ģimnāzija) un arī Talsu Mākslas skolā. Mākslinieks bijis daudzu republikas karikatūristu izstāžu dalībnieks un kopš 1986. gada – Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Darbojies arī glezniecībā , dažādās zīmējumu tehnikās.
2006. gada 1. jūlijā rajona laikrakstā „Talsu Vēstis” ievietota atceres lapa (3. jūlijā māksliniekam būtu 70. dzimšanas diena…) ar nosaukumu „Pietrūkst viena dzīvesprieka ogles”, kur apkopoti Friča Makstnieku draugu un tuvu cilvēku atmiņas. Starp citiem atmiņu mirkļiem – Ritmas Lagzdiņas sveiciens kolēģim Fricim Makstniekam viņa 50. dzimšanas dienā:
„Kas to zina, nebūtu tie bijuši Talsi, kuros dzīvojis Fricis, varbūt nebūtu viņš kļuvis par mākslinieku, jo mēs nemaz neapjaušam, cik daudz mūs ietekmē apkārtne, kurā atrodamies. Kad izrunājam vārdu, kam tik cieši pievienojam vietas apzīmējumu, tas pa reizei iegūst it kā stabilitāti un stingrību. Ar to var izskaidrot arī to, ka studiju laikā viss grafiķu kurss itin kā pievienojās šim Talsu garam (te ieskaitāms arī runas veids). Pēc studijām Fricis bija nešaubīgs sava ceļa gājējs. Viņš atraidīja iespēju strādāt turpat Rīgā. Līdzās labi veiktajam praktiskajam darbam Fricis ir dziļi apguvis mākslas vēsturi. Teorija un paša varēšana, šķiet, Fricī darbojās kā viens iekšējs dzinējs. Pēc grafikas lapām nāk akvareļu gleznošana, rodas eļļas darbi, pasteļi, zīmējumi. Nāk kaligrāfiska raksta darbi, un tie prasa pilnīgi citu pieeju nekā temperamentīgie, plašie krāsu triepieni eļļas gleznojumos, tie prasa uzmanību, precizitāti, savdabību. Izskatās, ka līdzsvaram mākslinieks pievēršas karikatūrai. Arī tā taču nerodas pati no sevis – no spalvas vilcieniem vien, un te tad nu satek kopā kaligrāfa veiklais rokraksts, izkoptā līnija ar temperamentu, asu uztveri un dzīvesprieku.” [1]Fricis Makstnieks bija arī viens no sākotnējās Kārļa Zemdegas pieminekļa “Koklētājs” izveides komitejas. Miris 1994. gada 9. jūnijā. Slimība, kas, visticamāk, bija Černobiļas atomreaktora avārijas izraisītā radioaktīvā piesārņojuma sekas, māksliniekam tika diagnosticēta 1986. gada rudenī. 1987. gada 13. janvārī – diagnoze mielofibroze. Mākslinieks apbedīts Ģibuļu pagasta Lieknieku kapsētā, pavisam netālu no dzimtajām mājām. Kapa pieminekli veidojis tēlnieks Harijs Sprincis.
2016. gada vasarā brīvās mākslas telpā “Baložu pasts” tika svinēta grāmatas “Fricis Makstnieks” atvēršanas svētki. Grāmatu sarūpējusi Inese Makstniece, tās veidošanā izmantotas forogrāfijas, gleznu un grafiku reprodukcijas no Friča Makstnieka arhīva un Talsu novada muzeja materiāliem. Grāmata ir skaists ceļojums Laikā kopā ar mākslinieku – un ir pateicības zīme par viņa atrasto, darīto, iedzīvināto un mums atstāto. Grāmatu noslēdz Gundegas Blumbergas atvadu vārdi māksliniekam (“Labrīt”, 1994. gada 13. jūnijs):
“Fricis Makstnieks nebija šķirams no Talsiem. Un vai šai pilsētā maz bija kāds, kas viņu nepazina? Tūkstoši skolasbērnu izgājuši caur viņa zīmēšanas un mākslas vēstures stundām 1. vidusskolā, mākslas skolā, dažnedažādās radošās nometnēs un plenēros. Simtos dzīvokļu pie sienas ir kāds Friča Makstnieka akvarelis, eļļas glezna vai zīmējums. Desmitiem veču atceras mutīgo piecdesmito gadu elektriķi pilsētiņas celtniecības kantorī. Ja n citādi, tad vismaz Talsu avīzē katrs ir uzmetis aci viņa karikatūrām un karikatūrām.(..)Mums jau patīk tie smējīgie. Daudzi no mums paši cenšas tādi būt. Fricis Makstnieks bija neatkārtojams.”[2]
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Sanita Balode
Talsu Galvenā bibliotēka
2025
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
