Marija Medinska-Valdemāre

(Valdemārpils)

(1830. gada 5. septembris - 1887. gada 26. marts)

viena no pirmajām latviešu rakstniecēm(arī: M. Valdemāre-Naumane-Medinska)

Dažos avotos norādīts dzimšanas datums 30.augusts (v.s.)/ 11. septembris (j.s.).[1]

Viena no pirmajām latviešu rakstniecēm, Krišjāņa Valdemāra un Indriķa Valdemāra māsa. Tiek uzskatīta par latviešu sentimentālās prozas aizsācēju.

Tēvs Mārtiņš Valdemārs strādā Ārlavas baznīcā par pērminderi. Visi viņa bērni tiek iesvētīti nevis kopā ar zemnieku bērniem, bet ar vāciešiem un ierakstīti sevišķā vācu iesvētīto sarakstā. Tas liecina par Valdemāru sociālā stāvokļa augšupeju un par sākumu aiziešanai no zemnieku kārtas un latviešu vidus.

Dzimusi Ārlavas pagasta Sasmakas muižas “Vecjunkuru” māju nomnieka ģimenē. Desmitais bērns ģimenē, nokrista mātes vārdā par Mariju, vēlāk sauc arī par Marjani.

Piecus gadus vēlāk – 1835. gadā Valdemāru ģimene pārceļas uz dzīvi Sasmakā, tad ģimenē vairs ir tikai četri bērni.

Vecākais brālis Indriķis dzīvo un strādā Jelgavā, kļūst par vienu no pirmajiem latviešu tautības vēsturniekiem. 1837. gadā, kad ģimenē mirst vēl viens no četriem dzīvajiem bērniem (māsa Anlīze), tad ģimenē Sasmakā paliek tikai Krišjānis un Marija.

Skolu Marija apmeklē maz – tikai pāris gadus mācās vācietes Neimanes privātskolā Talsos. Labi apgūst vācu valodu. Vairāk Marija Medinska-Valdemāre mācās no Krišjāņa Valdemāra un cenšas tam līdzi. Vēlāk, kad Krišjānis Valdemārs nedzīvo Sasmakā, tad māsas skološanu turpina ar vēstuļu starpniecību.

Apkārtnē skolu nemaz nav – izņemot Lubezeres skolu, tajā mācās tikai zēni. Marija Medinska-Valdemāre dzimtas mājās darbojas Krišjāņa Valdemāra izveidotajā privātskolā, kur māca apkārtnes meitenes. Skolā Marija Medinska-Valdemāre meitenēm māca pavisam vienkāršas skolas gudrības, piemēram, lasīt un rakstīt, par to saņemot samaksu. Ienākumi no šī darba ir nelieli, visnotaļ nepietiekami iztikai. Skola darbojas apmēram līdz 1864. gadam.

1853. gadā mirst tēvs, tolaik Sasmakas baznīcas pērminderis, un tādēļ tēvs apglabāts pie baznīcas.

1858. gadā Marija apprecas ar vācu melderi Naumani. Ģimenē piedzimst divi dēli un meita. Pēc piecu vai sešu gadu kopdzīves, nevar abpusēji rast ģimenē saprašanos, nolemj šķirties. Šāds šķiršanās solis no sievietes prasa lielu drosmi un uzdrīkstēšanos.

1861. gadā Marija Medinksa-Valdemāre ar Krišjāņa Valdemāra pilnvarām pārdod ģimenes zemi un māju Sasmakā.

1865. gadā rakstniece ar māti un meitu Ženiju pārceļas pie brāļa ierīkotajā Krišjāņa Valdemāra latviešu kolonijā Novgorodas guberņā. No 1865. gada līdz 1882. gadam pārvalda brāļa Krišjāņa Valdemāra Tigodas muižu. Tas ir sarežģīts un grūts pienākums, jo muižas apkārtnē ir nelabvēlīgi apstākļi lauksaimniecībai, nabadzīga raža, nepietiekams strādnieku daudzums un, domājams, ka rakstniecei ir par maz prasmju lauksaimniecībā. Marija Medinksa-Valdemāre nereti nonāk visai bīstamā un neērtā situācijā, jo ar brāļa finanšu problēmām neapmierināti ir zemes nomnieki, un ar saviem protestiem vēršas pie māsas.

1872. gadā rakstniece apprecas otro reizi ar lietuvieti Ģedi Medinski, kurš nopircis no Krišjāņa Valdemāra īpašumu latviešu kolonijā. Pēc pārcelšanās uz koloniju Ģedis Medinskis, ieraudzīdams Marijas Medinskas-Valdemāres problēmas ar saimniecības uzturēšanu, sāk rakstnieci atbalstīt. Pret īpašumu izturas, kā pret savu, un nebaidās ieguldīt darbā savu laiku un enerģiju.

Vaļas brīžus rakstniece pavada rakstot.  1877. gadā iznāk Marijas Medinskas-Valdemāres otrā grāmata ”Zemnieks un muižnieks”. Rakstnieces laikabiedri pārmet muižnieka tēlu aprakstīšanu pārāk melnās krāsās. Paula Jēgere-Freimane (1886-1975) Marijas Medinskas-Valdemāres darbā atrod daudz pareizu domu un atziņu, kas saistīti ar latviešu tautas sociālajiem apstākļiem, tautas audzināšanu, tautas garīgās attīstības nostādīšanu par primāru, par cilvēku audzināšanu un sievietes izglītību. Grāmatā ir stāstīts par latviešu zemnieku dzīvi klaušu laikā, par zemniekiem esošo beztiesiskumu, muižnieku patvaļu, cietsirdību un par mācītāju vienaldzību un nevērību pret savas draudzes locekļiem.

Liela loma rakstnieces dzīvē ir draudzībai ar Āronu Matīsu un Frici Brīvzemnieku (1849-1907). Matīss Ārons (1858-1939) uzraksta rakstnieces biogrāfiju. Rakstniece ar Frici Brīvzemnieku ir labi draugi uz sazinās ar vēstuļu starpniecību. Rakstnieces literārajā darbība un uzskatu izveidē liela nozīme ir Fricim Brīvzemniekam un Krišjānim Valdemāram.

1882. gadā rakstniece ar meitu Ženiju pārceļas uz Dienvidkrieviju, Aksaju. Pirms gada tur apmetās Ģirts Medinskis.

Mirst Aksajā, Krievijā, tur arī apbedīta. Marijas Medinskas-Valdemāres kapa vieta ir kapsētā Azovas jūras krastā – konkrēta atdusas vieta nav zināma.

 1892. gadā Matīss Ārons par Mariju Medinksu-Valdemāri un brāli Krišjāni Valdemāru uzraksta pirmo biogrāfisko stāstījumu, izmantojot daudzus orģinālus dokumentus. Matīss Ārons 1890. gadā nosūta vēstuli Krišjānim Valdemāram, uzdodot jautājumus par māsas dzīvi. Krišjānis Valdemārs atbildē stāsta par Marijas Medinskas-Valdemāres dzīvi, nāvi un sniedz literārās darbības vērtējumu. Matīss Ārons uzraksta pirmo Marijas Medinskas-Valdemāres dzīvesstāstu, kas tiek publicēts 1893. gada “Saimnieču un zelteņu kalendārā”. Matīss Ārons saņem Marijas Medinskas-Valdemāres fotogrāfiju, kas ir vienīgais zināmais rakstnieces attēls.

Krišjānis Valdemārs ir izbrīnīts par Matīsa Ārona vēlmi rakstīt Marijas Medinskas-Valdemāres rakstnieces biogrāfiju. Brālis nekad nav domājis, ka māsa varētu atdzīt par nozīmīgu rakstnieci. Krišjānis Valdemārs nekad nav ievērojis māsā rakstniecības talantu.

Marija Medinska-Valdemāre pieder pie tiem ļaudīm, kura visiem spēkiem cenšas pacelties augstākā stāvoklī. Pateicoties savai neatlaidībai un apdāvinātībai, to arī sasniedza. Marija Valdemāra-Medinska, būdama enerģiska rakstura, piedalās jaunlatviešu kustībā, kaut gan tajā laikā uzskata, ka sievietēm kaut kas tāds nav piemērots. 19. gadsimta 70. gados rakstnieces atziņas par latviešu sievietes garadzīvi, kas vēl nav pietiekami attīstījusies, skan pārdroši. Tomēr Marija Medinska-Valdemāre pārliecinoši pauž savas atziņas un garīgi modina sievietes.

“Lai gan Medinsku Marijas atziņas nerod sev reālu ietvērumu dzīvē, tomēr tās izvirza latviešu sieviešu jautājumu starp pārējiem sadzīves jautājumiem un idejiski sagatavo ceļu latviešu sieviešu kustībai.”[2]

Pēc nāves tiek publicēts dzejolis “Brīvība” un nepabeigtais stāsts “Sērdienīte” (abi 1893). “Ozols, viņa dzīve un gals” (1872) iznāk ar vārdu Marija Naumann, nākamie – Marija Medinski. Latviešu literatūrā visvairāk pazīstama ar vārdu Marija Medinska, dažkārt Marija Valdemāre-Medinska vai Marija Valdemāre (Medinska).

Marijas Valdemāras-Medinskas pārstrādā H. Šmita stāstu “Bavāriešu neprātis” ar nosaukumu „Ozols, viņa dzīve un gals” (1872), to pielāgojot latviešu tautas apstākļiem. Stāsts pārrakstīts sentimentālisma stilā, arī starp sentimentālismu tomēr spēcīgi pauž jaunlatviešiem tuvas idejas par sievietes izglītību un zemnieku tiesībām.

Paula Jēgere-Freimane par Mariju Medinsku-Valdemāri saka:

“Visos [Marijas Medinskas-Valdemāres] darbos ir tekošs, asprātīgs smalkas ironijas caurausts tēlojums un dzīves gars, kas Mariju izceļ par ievērojamu rakstnieci.” [3]

2020. gada janvārī Latvijas Universitātes literatūras, folkloras un mākslas institūts uzsāka projektu “Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture” [4], kurā tiek apskatīti arī Marijas Medinskas-Valdemāres literārie darbi, jo savos darbos rakstniece bieži raksta par sieviešu tiesībām un garīgās dzīves attīstību.

Par Mariju Medinsku-Valdemāri kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Elza Āboliņa

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta