Folklorista un mūsu novadnieka Anša Lerha-Puškaiša māsas Anlīzes mazmazdēls. Rakstījis arī dzeju. Dzimis Talsos[1]. Kā bilst žurnāliste Maija Brūvere rakstā "Zinātnes pamatīgums no malas šķiet tik rotaļīgi viegls” :

"Savukārt mēs esam gandarīti, ka varam visus mūsu lasītājus iepazīstināt ar tik interesantu personību kā viņš pats - Guntis Pakalns, talsinieks, A. Lerha-Puškaiša ielas zēns, kurš kļuvis par ievērojamu zinātnieku”[2].

Beidzis Talsu astoņgadīgo skolu (1975), Talsu vidusskolu (1978) un LVU Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu (1983).

Kopš 1983. gada zinātniskais līdzstrādnieks ZA Valodas un literatūras institūtā (tagad: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts)[3]. Aizstāvējis disertāciju "Priekšstati par mirušo pasauli latviešu bēru tautasdziesmās”. Pētījumu tematika: latviešu folkloristikas vēsture, latviešu tradicionālās un mūsdienu teikas, spoku stāsti, padomju laika folklora, studentu folklora. Pirmā G. Pakalna publikācija — literārā pasaka "Tintainā pasaka” publicēta Talsu rajona laikraksta "Padomju Karogs” literārajā lapaspusē 1978. gada 27. maijā. Laikraksta literārajā lappusē publicēti arī Gunta Pakalna dzejoļi[4].

Sastādījis grāmatu "Stāsti un teikas par spokiem” (1999), "Anss Lerhis-Puškaitis atmiņās un stāstos” (2000). Šī Gunta Pakalna sarakstītā kultūrvēsturiskā grāmata par mūsu novadnieku ir nozīmīga ne tikai kā gandrīz 20 gadu gara zinātniska darba galarezultāts, bet savā ziņā arī tāpēc, ka grāmatu rakstījis cits mūsu novadnieks, Lerha-Puškaiša radinieks, kurš dzimis tieši simts gadu pēc viņa. Par to pats grāmatas autors Guntis Pakalns spriež:

"Jā, manā biogrāfijā patiešām tāds fakts ir, bet nekādām pārmiesošanām es neticu. Taču man šis pētījums bija interesants no sākuma līdz galam. Manuprāt, Anss Lerhis-Puškaitis daudzējādā ziņā liekams blakus Krišjānim Baronam. Taču viņa mūžs bija divreiz īsāks, un pasaku vākšanā bija padarīts mazāk priekšdarbu, nekā tautasdziesmām, un tāpēc viņš krājumu nevarēja skaisti pabeigt. Bet tolaik tas bija viens no lielākajiem pasaku un teiku izdevumiem Eiropā, ja ne visā pasaulē”[5]

Lasījis lekcijas Latvijā un ārpus Latvijas (Minsteres universitātē), iesaistījies projektos Latvijas radio, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā, LU Etniskās kultūras centrā, sadarbojas ar folkloras pētniekiem ārpus Latvijas. Publicējis ap 20 zinātnisku rakstu. Lielās folkloras gada balvas laureāts (2001)[6].

Jau iepriekš minētajā Maijas Brūveres rakstā G. Pakalns stāsta par savas dzīves lielās aizrautības sākumu:

"Vidusskolā sāku rakstīt dzejoļus, Ilgonis Bērsons atbalstīja, Talsu avīze drukāja. Vairāk nekā 40 burtnīcu esmu pierakstījis, jo nemācēju atšķirt, kas ir labi, kas slikti. kad sāku „munštierēt” ar prātu, nekā vairs nebija. Dzejoļus sen vairs nerakstu, bet es zinu to noskaņu, kādā tik intensīva lieta ir tverama. Arī zinātni netaisu ar pliku saprātu. Rakstu un pārbaudu, ko mana iekšējā balss par to saka. Filoloģijas fakultātē tiku kā par brīnumu, jo latviešu valoda nemaz nebija mans stiprais mācību priekšmets, un daiļliteratūras lasīšana lielos apjomos – arī tā ne visai. Bet studiju laikā skaidrāk sapratu, ka mans radinieks ir Anss Lerhis-Puškaitis, jau drīz uzrakstīju pirmos rakstiņus par viņu, arī Talsu avīzē 1979. gadā. Dabūju rokā Roberta Bērziņa grāmatu un pamatīgi izkonspektēju. Un tā es viņu pētīju visus studiju gadus, kādas 30 klades ir piekonspektētas. tagad uzskatu, ka vairāk esmu specializējies stāstījumos, ka tā ir mana folkloras nozare, bet disertāciju uzrakstīju par bēru tautasdziesmām"[7]