Mihails Ramuss

(Ģibuļi)

(1955. gada 10. februāris – 2010. gada 5. maijs)

dzejnieks, gleznotājs, grafiķis

Īstajā vārdā - Mihails Kuļičkovs.

Dzimis Tālajos Austrumos, Vladivostokā. Drīz pēc piedzimšanas mākslinieka vecākus uzaicināja strādāt Liepājas Jūras skolā, un ģimene pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi Liepājā. Dzīvojis Rīgā, kā arī Talsu novada Ģibuļu pagasta “Liepiņās”. Mākslinieks kopā ar sievu dzīvojis arī Indijā. Sieva – māksliniece un arhitekte Aina Zariņa.[1]

Mācījies Liepājas 2. vidusskolā. No 1972. gada līdz 1977. gadam mācījies Sanktpēterburgas un Kaļiņingradas neoficiālo mākslinieku darbnīcās. Pēc obligātā dienesta armijā iestājies Liepājas Lietišķās mākslas skolā un 1982. gadā to pabeidzis, saņemot diplomu pedagoģijas specialitātē kā zīmēšanas un rasēšanas skolotājs.[2]

1979. gadā viņš iepazinies ar savu turpmāko dzīvesbiedri Ainu Zariņu un Liepājas muzeja filiālē sarīkojis savu pirmo gleznu un grafiku personālizstādi.[3]

1982. gadā ar sievu Ainu pārcēlies uz Rīgu un strādājis par veikalu māksliniecisko noformētāju.[4] Līdz 1996. gadam dzīvojis un strādājis Rīgā, kā arī savās lauku mājās Talsu novada “Liepiņās”. No 1996. gada līdz 2001. gadam Mihails Ramuss kopā ar sievu Ainu dzīvojis Indijā, Rietumbengālijā, studējis tās tradicionālo kultūru, mākslu, arhitektūru, vēsturi, literatūru un valodu. 2001. gadā atgriezies “Liepiņu” mājās.[5]

Mihails Ramuss gleznojis un zīmējis dažādās tehnikās. Nepārtraukti pilnveidojis sevi kā mākslinieku un dzejnieku, aktīvi piedalījies mākslas dzīvē - rīkojis ikgadējas personālizstādes. Pēc atgriešanās Latvijā, turpinājis savu literāro un māksliniecisko darbību – sarīkojis vairākas personālizstādes, studējis literatūras vēsturi un tulkojis latviešu dzeju krievu valodā.[6] Mihails Ramuss tulkojis Aspazijas, E. Freimaņa un citu latviešu autoru dzeju.

Ramusa daiļradi stipri ietekmējusi Krišnas reliģiskā mācība. Viņš bieži viesojies Indijā, tieši tur meklēdams garīgo un radošo iedvesmu. Sižetiskas gleznas nav gleznojis, bet caur mākslas darbiem translējis savas emocijas un izjūtas. Stihiski radušās atmiņas mākslinieks centies asociatīvi attēlot uz audekla. Indijas un Eiropas kulturoloģisko simbolu brīvā sintēze viņa gleznās, kas tikusi izteikta, lietojot virmojoši spilgtas krāsas, kuras veidojušas Ramusa daiļradei raksturīgās neparasti sarežģītās tonālās gammas, iegūstot nozīmi un saturu, radot brīnumainus vizuālos tēlus, kas ietekmē prātu un emocijas.[7] Darbi uzrunā ar krāsu salikumu (tumši sarkans, zils, zaļš, melns), grafiskiem elementiem, zīmēm, simboliem, kuri pārtapuši spēcīgos enerģijas nesējos. Māksliniekam izdevies atklāt trauslo garīgās kustības atspulgu uz audekla.[8]

Piedalījies daudzās kolektīvās mākslinieku darbu izstādēs, kā arī veidojis daudzas personālizstādes. Piedalījies Latvijas pilsētu un Rīgas mākslas galerijās ar izstādēm “Indijas tēma mūsdienu latviešu mākslā” (1984), “Reliģija un mākslinieks” (1989), “Indijas motīvi” (kopā ar Ainu Zariņu)[9], “Manu slepeno pārdomu mazais Templis”, “Vēstules no Bengālijas”, “Pēdējā vasara paradīzē” u.c.[10] Mākslinieka gleznas 1990. gadā tika izsolītas Šveicē, galerijā “Koller Zurich”, pēc izstādes pārdotas Čikāgā (ASV) un daudzās citās valstīs, arī Latvijā.[11] Mākslinieks piedalījies 5. Zīmējumu Biennalē Klīvlendā (ASV). 1991. gada septembrī-oktobrī viņa mākslas darbi tika eksponēti Sanfrancisko (ASV). Ramusa autordarbi atrodas privātajās kolekcijās Vācijā, Šveicē, Kanādā un ASV.[12]

Mihails Ramuss 50 gadu jubilejas personālizstādē Talsu novada muzejā 2005. gadā (foto no M. Ramuss ''Atmiņu rasa'', 2017.g.)

Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 2005. gada, taču 2006. gadā pēc paša vēlēšanās no Mākslinieku savienības izstājies.[13] 

Kopā ar Talsu novada literātu grupu piedalījies Kurzemes dzejas dienās.

Mihaila Ramusa dzeja un stāsti regulāri tika publicēti laikrakstos “Talsu Vēstis”, “Kurzemes Vārds”, žurnālos “Daugava”, “Helikons” un “Anfilāde”. Dzeja iekļauta arī Talsu novada literātu dzejas kopkrājumā “Laiks kā pulkstenis tikšķ”.[14]

Mihaila Ramusa grāmatas – “Baltā sala Piena okeānā” (1996), “Dienvidrietumi” (1998), “Pēdējā vasara paradīzē” (2002), “Kopējā vagonā” (2006), “Melnais Džokers” (2007), “Vārda reinkarnācija” (2008), “Dzeja” (2011), “Atmiņu rasa” (2016).[15] 2017. un 2018. gadā izdotas Ainas Zariņas un Mihaila Ramusa grāmatas “Rietumbengālijas Terakotas tempļi” un “Aina un Ramuss Rietumbengālijā”. No 1986. gada līdz 1996. gadam kopā ar Ainu izdevis Krišnas apziņas kustības žurnālu "Rasa".[16] No krievu valodas Mihaila Ramusa grāmatas tulkojusi viņa dzīvesbiedre Aina Zariņa, kā arī sastādījusi saturu grāmatām, kuras izdotas pēc mākslinieka nāves.

Mākslinieks un dzejnieks daudz lasījis garīga satura literatūru – “Bhagavadgītu”, “Korānu” un “Bībeli”, kā arī pārveidojis savdabīgā dzejas interpretācijā “Dāvida Psalmus”.[17]

Pēc nāves ticis kremēts. Urna apglabāta puķu dobē pie mājas loga.

2017. gadā Mihailam Ramusam tika veltīta izstāde peldošajā mākslas galerijā “Noass”.[18]

Par Mihailu Ramusu kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta