Raitis Rērihs
  (Talsi)

         (1964. gada 24. decembris)

Talsu pūtēju orķestra vadītājs, diriģents,
Talsu novada BJC pūtēju orķestra diriģents, Talsu Mūzikas skolas direktors

Žurnālistei Ilzei Kārkluvalkai rakstā „Lūdza vectēvu atļaut iepūst viņa mīļajā altiņā” diriģents stāsta:

„Neesmu Dundagas bērns, kaut gan tagad jau ilgi dzīvoju un strādāju Dundagā. Mana dzimtā vieta ir Lecnieki. Senākos laikos, kad tas nostūris bija biezāk apdzīvots, to sauca par Lapmežciemu. Starp Vīdāli, Neveju un Slīteri. Tagad Lecnieku puse ir patukša, pamesta. Kad mēs tur augām, es ar māšeli un kaimiņu bērnu paliels bars, to nepavisam nevarēja pieskaitīt dziļiem, klusiem laukiem. Vecāki strādāja kolhozā – mamma slauca govis fermā, tēvs bija brigadieris. Mājā bez mums vēl dzīvoja vairākas ģimenes, un no rītiem autobusu pieturā braucienam uz skolu sanāca ap desmit bērnu. Mums, zeperiem, bija diezgan jautra dzīve. Pirms kāda gada biju aizbraucis izstaigāt bijušās vietas. Turpat visas mājas ir gandrīz tukšas, liekas, satiksmes autobuss vairs neiet. Arī Lecnieku māja, tāpat kā daudzas citas apkārtnē, ir nolemtas sabrukšanai. Vai tad vecākiem bija laiks mani vadīt uz kaut kādām tur mūzikas skolām? Vecaistēvs līdz beidzamajam tā pastāvēšanas brīdim bija spēlējis altiņu Dundagas pusē slavenajā Jāņa Blumberga orķestrī. Tas ir instruments, kurš parasti nav orķestra priekšplānā – vienmēr taču ievēro trompetistus, tos, kuri spēlē pamatmelodijas. Droši vien lielās bungas arī ievēro. Bet viņš uzticīgi spēlēja savu altiņu. Lūdzu vecamtēvam, lai iedod to, lai parāda, kā skaņas var dabūt laukā. Vecaistēvs man uzrakstīja pirmās notis un parādīja, ar kuru pirkstu katra jāspiež. Mācījos kādā trešajā, ceturtajā klasē, kad pamēģināju pirmās taures skaņas. Māsai, kā jau vecākajai un prātīgajai meitenei, nopirka akordeonu. Un es laikam vairāk tam jaunajam instrumentam līdu klāt, pirmais iemācījos dziesmas nospēlēt. Līdzīgi bija ar ģitāru. To nopirka māsai, bet pirmais spēlēt iemācījos es. Ar altiņu spēlēju skaņdarbus pēc notīm, izmantoju dziedāšanas grāmatas, bet ģitāru un akordeonu – tikai pēc dzirdes. Vēl pavisam mazs puišelis klausījos radio, tam manā bērnībā laukos bija ļoti liela vērtība. Meklēju mūzikas stacijas un klausījos orķestra atskaņoto mūziku. kad pārnācu uz savu māju Dundagā, sākās mans nopietnais ceļš mūzikā un veidojās nojausma par profesiju visam mūžam. Iesaistījos Dundagas vidusskolas pūtēju orķestrī. To vadīja pedagogs Ernests Ābols. Izvēlējos pēc iespējas melodiskāku instrumentu – trompeti. Tas, ka nelaimējās dabūt labu instrumentu, bija viens no iemesliem, kāpēc man nekas prātīgs ar to nesanāca. Tobrīd mūsu orķestrī bija vajadzīgi tenori, baritoni – sāku spēlēt tos. (…) Jau kādā piektajā, sestajā klasē mācoties, nospēlēju pirmo dzimšanas dienas ballīti. Septītajā klasē mācoties, spēlēju pirmās divu dienu kāzas. Visādi varēja būt, un visādi arī ir gājis, bet vecāki uzticējās”[1].

Strādājis Dundagas kultūras namā par elektriķi. Pabeidzis J. Mediņa mūzikas vidusskolu Rīgā.  Piecu gadu vietā, to pabeidzis trijos gados. Pēc tam studējis Mūzikas akadēmijā. Par Raiti  Rērihu – mūzikas komponistu žurnāliste stāsta:

„(...) Tomēr, ja viņa skaņdarbus drukā, iekļauj valsts mēroga svētku repertuārā, izpilda dažādi pūtēju orķestri, tad – ir! Viņam ir reti lieliska iespēja katru jauno darbu nekavējoties izmēģināt Talsu pūtēju orķestra izpildījumā. tad jau izjūt, kas vēl nav tā, kas izdevies labi. Komponēšanā esot līdzīgi kā citās mākslas jomās – arī ne tik veiksmīgā gleznā tomēr vismaz kāds fragmentiņš, kāds stūrītis būs izdevies lielisks. Raitis nav radis nīkt un aizbildināties, ka nav iedvesmas. Līdz šim nevienā lietā”[2].

Daudz pievērsies komponēšanai, aranžēšanai un dažādu metodisko mācību materiālu radīšanai.  Talsu pūtēju orķestris pazīstams tuvu un tālu – visā Latvijā un arī aiz Latvijas robežām. 2013. gadā, piedaloties XXV Vispārējo latviešu Dziesmu un XV deju svētkos, Latvijas pūtēju orķestri, gluži kā dziedātāji slavenajos koru karos, svētku laikā sacentās par titula iegūšanu, to vidū arī Talsu Tautas nama Talsu pūtēju orķestris Raita Rēriha vadībā.  3. jūlijā pūtēju orķestru skate visas dienas garumā notika Lielajā ģildē, kur mūziķi no visas Latvijas izpildīja gan skaņdarbus no Dižkoncerta, gan brīvi izvēlētus. Talsu pūtēju orķestris startēja II grupā, kas ir augstākās grūtības pakāpes orķestris, izpildot trīs skaņdarbus - Džona Stīvena „Svētība", Pētera Butāna „Livonijas pils dejas" un Alvila Altmaņa trīs latviešu tautas dziesmas – „Seši mazi bundzenieki", „Kar, māmiņa, šūpulīti", „Cīruli, cīruli". Pirmās vietas pūtēju orķestru skatē ieguva Balvu kultūras un atpūtas centra pūtēju orķestris "Balvi", Smiltenes Kultūras pārvaldes pūtēju orķestris "Smiltene" un Madonas kultūras nama Madonas pūtēju orķestris, bet Talsu pūtēju orķestris ieguva godpilno 2. vietu.

Lielisks papildinājums Talsu pūtēju orķestrim ir bijusi deju grupa. Ar savu defile programmu Talsu pūtēju orķestris uzstājies gan Latvijā, gan ārvalstīs. Repertuārā ir populāra latviešu un ārzemju mūzika. Talsu pūtēju orķestris sagatavo arī akadēmiskās mūzikas programmas, uzstājas baznīcās kā arī piedalās dažādos festivālos. Pūtēju orķestra deju grupas vadītājs bija Gints Skribāns.

Žurnāliste Janita Veinberga 2016. gada 15. aprīlī laikrakstā “Talsu Vēstis” publicējusi rakstu “Raitis Rērihs gūst atzinību”, kur lasāms:

“Pērnā gada nogalē Latvijas Nacionālās kultūras centrs (LNKC) izziņoja projektu, lai papildinātu pūtēju orķestru repertuāru. Tā kā šis ir komponista Raimonda Paula jubilejas gads, autorus aicināja iesniegt komponista dziesmu aranžējumus, apdares, fantāzijas, popūrijus rapsodijas un svītas pūtēju orķestrim. Aicinājumam atsaucās arī komponists un Talsu mūzikas skolas direktors Raitis Rērihs. Viņš aranžēja divus R. Paula darbus – “Tāls Parīzes radio” un “Kurzemei”.  Abi skaņdarbi guvuši atzinību un iekļauti repertuārā”[3] Raitis Rērihs ir divu dēlu tēvs. Abi, gan Kārlis, gan Krišjānis arī  izvēlējušies profesionālu mūziķu ceļu.

Par Raiti Rērihu kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Sanita Balode

Talsu Galvenā bibliotēka

2024

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta