Eugenijs Ruško

(Sabile/Abavas pagasts)

(1921. gada 11. decembris – 2003. gada 17. jūlijs)

literāts, komponists, vijolnieks, grafiķis

(kopš 1993. gada – Jōņs Karūdznīks)

Pseidonīmi - Abavietis, Kristužāns, Zamzarāns, Azarzems, Rūškāns, Rāznups, Ritumāns.[1]

Dzimis Zvirgzdenes pagasta Aizpures ciemā, tautskolotāju ģimenē.[2]

Mācījies Rēzeknes apriņķa Dricānu pagasta Pilcenes četrklasīgajā pamatskolā. Tēvs šajā skolā bijis pārzinis, bet māte - skolotāja. 1934. gadā mācības turpinājis Rēzeknes skolotāju institūta paraugskolā, kuru pabeidzis 1936. gadā.[3] Pēc tam no 1936. gada līdz 1941. gadam mācījies Rēzeknes ģimnāzijā. Paralēli mācījies vijoļspēli Rēzeknes Tautas konservatorijā. 1942. gadā iestājies Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Bijis arī studentu biedrības “Dziesmuvara” biedrs. 1943. gadā studijas pārtraucis saistībā ar mobilizācijas draudiem Latviešu leģionā. Eugenijs Ruško slēpies vecāku lauku mājās Bērzgales pagastā. Viņam izdevies izvairīties arī no mobilizācijas Sarkanajā armijā 1944. gada rudenī. Pēc Otrā pasaules kara no 1949. gada līdz 1952. gadam mācījies Kuldīgas daiļamatniecības un mūzikas vidusskolā.[4]

Strādājis Kuldīgas mūzikas skolā līdz 1968. gadam. Pēc tam pārcēlies uz Jūrmalu un ilgus gadus strādājis Rīgas porcelāna rūpnīcā par trauku apgleznotāju.[5]

Rīgā vadījis latgaliešu sadzīves dziesmu ansambli “Olūteņš”. Viņa vadībā ansamblis iestudējis gan latgaliešu tautasdziesmas paša apdarē, gan oriģināldziesmas.[6]

1985. gadā atgriezies Kurzemē – Talsu rajona Abavas pagasta Sabiles “Zemgaļos”.[7]

Rakstīt dzeju sācis 46. gadu vecumā. Viņš savus darbus dzimtenē nav publicējis, bet nosūtījis tos Vladislavam Locim, kurš Minhenē “Latgaļu izdevniecībā” 1974. gadā laidis klajā Eugenija Ruško dzejoļu krājumu “Laiks i nalaiks”, bet 1977. gadā izdevis dzejas krājumu ar nosaukumu “Latgaļu melodijas”.[8] Krājumos ietverti klasiski un tajā skaitā Medeņa metru formā sarakstīti dzejoļi. Tajos iekļauti latgaliešu nacionālās atmodas, nacionālā lepnuma, dzimtenes mīlestības, dzimtās valodas un tautas tradīciju cildinājuma motīvi. Tie ir gan liriski dzejoļi, gan fabulas, gan virkne deklaratīvu “lozunga lirikas” paraugu.[9]

No 1989. gada Eugenija Ruško dzejoļi tiek publicēti latgaliešu periodiskajos izdevumos “Mōras Zeme”, “Jaunō Dzeive” un “Zemturs”, kā arī vairāku Latgales rajona laikrakstu latgaliešu rakstu valodā veidotajās literārajās lappusēs.[10]

1992. gadā izdots lirikas krājums “Treis vaiņuki” un grāmata “Fabulas”. Izdoti aptuveni 20 krājumi datorsalikumā, kas ilustrēti ar autora paša veidotajām grafikām. Tie tiražēti 5-10 eksemplāros un deponēti vairākās Latgales kultūras iestādēs. Šajos krājumos ir eposa mēģinājums, poēma, fabulas, dzejoļi un esejas. Viņš rakstījis arī stāstus, tēlojumus un publicistiskus rakstus. [11]

Eugenijs Ruško sarakstījis mūziku vairākiem desmitiem dziesmu. Tām izmantojis gan savus tekstus, gan citu autoru darbus. Viena no populārākajām dziesmām ir ar Annas Rancānes vārdiem “Skaidra volūda”.[12] Tā pirmo reizi izskanējusi Latgales TV mūzikas festivālā 1991. gadā. Izpildīta arī 2010. gada un 2015. gada Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī.[13]

1978. gadā ieguvis A. Jurdža fonda prēmiju.[14]

Apbedīts Sabiles Meža kapos.[15]

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta