Valda Marija Šuvcāne

(Kolka)

(1923. gada 14.decembris – 2007. gada 26. decembris)

lībiešu kultūras pētniece, grāmatu autore

Dzimusi Lielirbē.

Lībiešu Didriķa un Emīlijas Blūmu ģimenē[1].

Pirmā izglītība iegūta Mazirbes valsts pamatskolā.

Vidusskolas izglītība iegūta Rīgā, pēc tam – studijas LVU

Vēstures fakultātē. Darba mūžs aizritējis, strādājot Izglītības ministrijā par skolu inspektori[2].

V. M. Šuvcāne iesaistījusies Rīgas lībiešu dziesmu ansambļa "Līvlist” darbībā kopš pirmās tā dibināšanas dienas 1972. gadā; bijusi šī ansambļa dalībniece 34 gadus. Darbošanās lībiešu dziesmu ansamblī veicinājusi interesi par savas tautas vēsturi un kultūru, radot pārliecību, ka savu turpmākā dzīve jāveltī lībiešu kultūrmantojuma izpētei un saglabāšanai. Tam palīdzēja objektīvie apstākļi – aiziešana pensijā, vēsturnieces izglītība, dzimtā lībiešu valoda un bērnība lībiskā vidē, ko tāpēc lieliski pārzināja un izjuta[3].

Sekoja ilgstošs pētnieciskais darbs arhīvos un bibliotēkās, uzkrājot plašu informācijas un zināšanu bagāžu. Papildus darbam arhīvos un bibliotēkās, V.M. Šuvcāne bieži tikās ar dzimtās puses ļaudīm, krājas atmiņu stāstījumi, dzīves stāsti, fotogrāfijas. Veltot visu savu laiku lībiešu kultūrmantojuma izpētei un materiālu vākšanai, aizritēja turpat desmit gadi – Latvijā sākās Atmoda. V. M. Šuvcāne ņēma aktīvu dalību atjaunotnes procesos. Viņa piedalījās Latvijas Kultūras fonda darbā, Latvijas Tautu Foruma darbībā, bija viena no aktīvākajām Līvõd īt (Līvu savienība) atjaunošanas organizatorēm, daudz laika veltīja lībiešu lietas popularizēšanā sabiedrībā un masu medijos[4].

Kad 1989. gada novembrī darbību atsāka Līvu savienība, V. M. Šuvcāne bija viena no darbīgākajām atjaunotās lībiešu sabiedriskās organizācijas biedrēm. Viņa veicināja un piedalījās reģionālo – Ventspils un Kolkas grupu nodibināšanā, bija valdes locekle, iesaistījās lībiešu valodas mācīšanā (Rīgā no 1991. līdz 1995. gadam). Mācību vajadzībām V. M. Šuvcāne 1991. gadā sagatavoja izdevumu Līvõd tekstõd (Lībiešu teksti), Latviešu – lībiešu sarunvārdnīcu (1991), un jaunajai paaudzei domātu bilžu grāmatu ar Margaritas Stārastes ilustrācijām Urū! Urū! (1994)[5].

1993. gadā tika atjaunots lībiešu mēnešraksts Līvli, no 1991. gada sāka izdot Lībiešu kalendāru – gadagrāmatu. V. M. Šuvcāne bija aktīva minēto izdevumu autore un abos izdevumos publicējusi nozīmīgus rakstus par lībiešu kultūru. Neskatoties uz lielo sabiedrisko slodzi, V. M. Šuvcāne pētniecisko darbu arhīvos un bibliotēkās nepameta. Sākās uzkrāto zināšanu publicēšanas laiks. 1999. gadā iznāca “Latviešu-lībiešu-angļu sarunvārdnīca”[6].

Apgādā “Jumava” 2002. gadā klajā nācis Valdas Marijas Šuvcānes kultūrvēsturiski nozīmīgs darbs “Lībiešu ciems, kura vairs nav”. Šis ir nozīmīgs oriģināldarbs, kurā ilggadējā lībiešu kultūrvēstures pētniece pirmo reizi apkopojusi Ziemeļkurzemes lībiešu vēsturi vairāku gadsimtu garumā. Grāmatas lapaspusēs V. M. Šuvcāne stāsta arī savas bērnības atmiņas un savas dzimtas vēsturi. Grāmata izvada lasītāju ceļojumā caur Lībiešu krastu no senatnes līdz pat mūsdienām. Grāmatas tapšanā  izmantotas ciemu iedzīvotāju un pašas autores atmiņas, arhīvu, bibliotēku materiāli un, protams, teksti lībiešu valodā, kas saprotami tikai retajam. Gadu vēlāk – 2003. gadā apgādā „Jumava” nāk klajā nākamā Valdas Marijas Šuvcānes sakārtota grāmata „Lībiešu folklora”, kur izlasāmas lībiešu tautasdziesmas, teikas, pasakas un mīklas. Viņas devums ir arī "Latviešu – lībiešu – angļu sarunvalodas vārdnīca” un lībiešu tautasdziesmu grāmata bērniem “Urū! Rurū!”, ko zīmējusi māksliniece Margarita Stāraste. Blakus  M. Šuvcānes sniegtajām lībiešu tautasdziesmām izlasāmas un izdziedamas (ir notis) tās pašas tautasdziesmas latviešu valodā[7].

2006. gadā apgādā „Jumava” iznākusi Valdas Marijas Šuvcānes grāmata „Mazirbe – mazs ciems jūrmalā”. Izdevniecības sagatavotajā anotācijā par grāmatu lasāms:

"Vai Jūs zināt, kas ir Maģiere vai Kārlis Stalte? Laikam ne. Bet par Mazirbi gan būsit dzirdējuši un ziņģi par veco Taizelu dziedājuši ne reizi vien. Maģiere tā pati Mazirbe vien ir- tā 18. un 19. gadsimtā sauca šo ciemu. Kārlis Skalte ir īstens lībiešu dzejnieks, bet populārs ziņģes varonis Taizels ir reāla persona, kas 19. gadsimta vidū piedzima šai ciemā pie jūras. Par to arī būs šis stāsts- par Staltu un Freimaņa dzimtas cilvēkiem, par Mazirbes ciemu, kurā viņi piedzimuši, uzauguši un strādājuši. Lībiete Valda Marija Šuvcāne (dz. Blūma, 1923) ir dzimusi Lielirbē. Viņa ir viena no nedaudzajiem dzimtas valodas pratējām un ilggadēja lībiešu kultūrvēstures pētniece. V.M. Šuvcānes pētījumi apkopoti grāmatās “Lībiešu ciems, kura vairs nav” (2002), “Lībiešu folklora” (2003). Autore raksta lībiešu kultūrvēsturiskās teorijas “Lībiešu krasts” izdevumam Līvi, publicē pētījumus “Lībiešu gadagrāmatās”[8].

Sadarbībā ar Līvu savienību V. M. Šuvcāne ierakstīja lībiešu valodas paraugus divos CD diskos –  „Kāzas jūrā” (2003) un “Latviešu – lībiešu sarunvārdnīca” (2005).

Arī pēc pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvesvietu Kolkā (2006. gadā) V. M. Šuvcāne turpināja darboties lībiešu kultūrvidē – popularizēja lībiešu valodu, kultūru un tautas tradīcijas interesentiem, kuri iegriezās viņas mājās, piedalījās ar lekcijām lībiešu izcelsmes bērnu un jauniešu nometnē Mazirbē, vadīja lībiešu valodas stundas Kolkā, sniedza konsultācijas lībiešu lietās[9].

Par mūža ieguldījumu lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā Valda Marija Šuvcāne ir apbalvota ar Lielo Folkloras balvu un Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju (2002), Rīgas Latviešu biedrības pirmo Andreja Krastkalna balvu (2003), Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības rakstu (2006)[10].

Lielirbē dzimušās lībietes devums ne tikai savas Ziemeļkurzemes, bet visas Latvijas kultūrvēsturē ir dažos vārdos neizstāstāms. Mums atliek satvert un noturēt to atmiņu pavediena galu, ko lībiešu dzimtu vēstures un tradīciju pētniece sniedz uz mūsu pusi –un nepazaudēt, nepalaist vējā.

Par Valdu Mariju Šuvcāni izlasāms "Lībiešu gadagrāmata”1998. un 2003. gadā iekļautajos materiālos. Vērts pārlasīt žurnālistes Ilzes Kārkluvalkas rakstu “Vēl negribas šo delnu palaist vaļā”, kas publicēts laikraksta “Talsu Vēstis” 2002. gada 3. augusta numurā.

Atvadīšanās no Valdas Marijas Šuvcānes notika Krematorijas Lielajā zālē. Urna ar pelniem vēlāk apglabāta Kolkas centra kapsētā.

Par Valdu Mariju Šuvcāni kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Sanita Balode

Talsu Galvenā bibliotēka

2023

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta