Kārlis Stalte

(Kolka)

(1870. gada 10. augustā – 1947. gada 12. janvārī)

lībiešu dzejnieks, skolotājs, ērģelnieks 

Kārlis Stalte ir lībiešu himnas teksta autors, pirmās lībiešu valodas ābeces autors, mēnešraksta “Līvli” redaktors.

Dzimis Mazirbes “Ķesteros” Irbes draudzes ķestera[1] Anša un Ildžes ģimenē kā jaunākais bērns. Tēvs Ansis ir draudzes ķesteris jau trešajā paaudzē. Vecvectēvs Andrejs sev un vairākiem dēliem 1835. gadā pieņēma uzvārdu Stalte. Ģimene sazarojas, Stalti dzīvo Mazirbē, Sīkragā, Kolkā un citur Kursas jūrmalciemos. Tēvs Ansis ir ne tikai draudzes ķesteris, bet arī burukuģa īpašnieks, tāpēc viņam ir labāka iespēja skolot savus bērnus. 

Kārļa Staltes vectēvs Pēteris ir Mazirbes baznīcas ķesteris. Par algu barons atvēl gabaliņu meža un atļauj tur līst līdumu, ierīkot lauciņus un celt māju, ko nosauc par “Ķesteriem”. Ar mājas ienākumiem ir par maz iztikšanai, un Kārļa Staltes tēvs, būdams izveicīgs, sāk tirgoties – ar malku, ar lopiem, kurus pārved no Sāmsalas. Tēvs ir arī piecu burinieku līdzīpašnieks.

Kārlis Stalte jau agrā bērnībā apgūst vācu valodas pamatus pie Irbes draudzes mācītāja. Dzejnieks nevainojami runā vācu, latviešu, krievu un igauņu valodā.

Ieguvis ļoti labu izglītību, jo vecāki ir samērā turīgi un var atļauties sūtīt dēlu mācīties Rīgas Pilsētas ģimnāzijā[2] Rīgā (1888-1893), lai pēc skolas beigšanas studētu teoloģiju. Vidusskolnieks dzejai pievēršas astoņpadsmit gadu vecumā. Tad ģimeni skar neveiksme. Daļa no pieciem ģimenes kuģiem tiek bojāti, ar malkas un lopu tirgošanu neveicas, kas ir ģimenes lielākie ienākuma avoti. Ģimene saprot, ka vairs nebūs līdzekļu dēla izglītošanai augstskolā. Kad Kārlis Stalte mācās beidzamajā klasē, rodas jauni šķēršļi. Skola tiek pārkrievota un tādēļ Kārlis Stalte neabsolvē vidusskolu.

Kārlis Stalte 1898. gadā apprec Dundagas muižā uzaugušo vācieti Virgīniju.  Ģimenē ir meita Margareta (vēl dēvē par Grēti) un divi vai trīs bērni, kas agri mirst.

Kārlis Stalte Rīgā un Liepājā strādā par grāmatvedi. 1905. gadā pēc tēva nāves atgriežas Mazirbē dzimtas mājās. Strādā par ķesteri, ērģelnieku un zvejnieku. Par Mazirbes baznīcas ķesteri strādā līdz 1922. gadam, bet pēc tam darbojas baznīcas valdē. Pirmā pasaules kara laikā Kāris Stalte strādā par skolotāju Dundagā un Mazirbē, bet 1923. un 1924. gada ziemā māca lībiešu valodu Pizes skolā.

Pēc tēva nāves strādā baznīcā par ķesteri, tāpat par ērģelnieku, taču mazās algas dēļ sastrīdas ar draudzi. Arī citādi Kārlis Stalte nebija tautas iecienīts. Dzejnieks vācu laikā var palikt dzimtajās mājās, ir vāciešu tulks, pat uzticības persona, apstākļiem mainoties Kārlis Stalte zaudē ietekmi. Renāte Blumberga grāmatā raksta: [3]

“Uzreiz jāteic, ka kara laikā viņš drīzāk būs bijis lībiešu aizstāvis un labdaris, nevis nodevējs. Tā, piemēram,  viņš bija izglābis zvejas laivas, kad vāciešu priekšnieks bija pavēlējis tās sadedzināt, lai neviens slepeni netiktu jūrā. Stalte bija diplomātisks atgādinājis, ka vāciešiem pašiem varētu rasties vajadzība pēc laivām, tādēļ lai tām salaužot tikai vienu dēli, jo tad tās ātri būs salabojamas. Tā arī noticis. Tomēr klaigāja, ka viņš taču bijis, tas kas pamudinājis vāciešu lauzt laivas.”

Visas lībiešu sabiedriskās un kultūras dzīves norises 20. gadsimta sākumā ir saistītas ar Kārļa Staltes vārdu. Kārlis Stalte ir lībiešu kora idejas rosinātājs, lībiešu karoga idejas rosinātājs, kā arī lībiešu himnas “Min izāmō” (“Mana tēvzeme”) un  “Karoga dziesmas” (“Plagā loul”)  vārdu autors. Kārlis Stalte gādā par to, lai jūrmalas baznīcās notiek dievkalpojumi lībiešu valodā.

Kārlis Stalte ir pirmais lībietis, kurš nodarbojas ar lībiešu literārās valodas normēšanas jautājumiem. Palīdz lībiešu valodas konsultantam somu valodniekam Lauri Ketunenam (Kettunen), kad tas vāc materiālus lībiešu-vācu vārdnīcai. Dzejnieks atbalsta lībiešu avīzes izdošanu, kas iznāk 1931. gadā Jelgavā,  un no 1933. līdz 1939. gadam, kad mēnešraksts “Līvli” (“Lībietis”) iznāk Mazirbē, ir tā redaktors. Kārlis Stalte ir dzejnieks, tulkotājs, žurnālists, laikraksta “Līvli” redaktors, kā arī tā laika lībiešu dziesmu melodiju un dziesmu krājumu veidotājs.

20. gadu sākumā Kārlis Stalte aktīvi aicina jūrmalas iedzīvotājus uz kopā dziedāšu. 1922./1923. gadā Mazirbē nodibina lībiešu kori, ko uzņemas vadīt meita Margarete Stalte. Vēlāk kļūst par Līvu savienības kori. 1925. gadā Līvu savienības korim ir pirmais ārzemju koncertceļojums uz Igauniju. Kopīgi ar igauņiem tiek rīkoti dziedāšanas svētki. Koris nedarbojas regulāri, bet dažādos sastāvos tiek pulcināts nozīmīgu sarīkojumu reizēs.

Līvu savienība dibināta 1923. gadā. Līvu savienības pirmā kopsapulce notiek Lieldienās, 1923. gada 2. aprīlī, Irbes mācītājmuižā, tajā piedalās 53 lībieši. Kārlis Stalte ir pirmais savienības priekšsēdētājs. Savienības statūtos ir noteikti šādi uzdevumi: uzturēt līvu valodu, izplatīt līvu vidū zinības un izglītību, palīdzēt uzlabot līvu sociālo un ekonomisko dzīvi. Savienība ražīgi darbojas apmēram 17 gadus. Laiki mainās, un 1940. gadā, pēc padomju varas nodibināšanas Latvijā, savienība tiek slēgta.  Līvu savienība savu darbu atjauno 1988. gada 26. novembrī un kopš 2000. gada 1. janvāra atgūst savā īpašumā Lībiešu tautas namu.

Kārļa Staltes Līvu savienības vadības laikā notiek svarīgas pārmaiņas. 1928. gadā aktīvi tiek uzsāktas runas par biedrības namu, ko ar radu tautu palīdzību celtu Mazirbē un kam būtu jākļūst par lībiešu lepnumu un drošāko vienotāju. Celtniecības sagatavošanas periods ilgst vairāk kā desmit gadu, bet namu uzceļ gada laikā – pamatakmeni ieliek 1938. gada 3. oktobrī, namu svinīgi atklāj 1939. gadā. Jaunos lībiešus par skolotājiem skolo Igaunijā un Somijā. Rodas ideja, ka kori varētu doties koncertceļojumā – vismaz uz Tartu un Tallinu, kā tas ar laiku arī notika. Visiepriecinošākais bija, tas, ka uz priekšu virzās iecere par savu jūrmalas pagasta izveidi. No Latvijas Iekšlietu ministrijas pienāk pagasta izveidošanas atļauja ar nosacījumu, ka jāsarīko iedzīvotāju balsošana, kurā jūrmalnieku vairākumam jāpiekrīt iecerei. Lielā kņadā balsošana arī notiek. Lielākā daļa jūrmalas iedzīvotāju, to skaitā latviešu, balso par savu pagastu, taču šajā laikā ir amatā ir stājies jauns iekšlietu ministrs, kurš noraida ieceri izveidot atsevišķu pagastu. Tas ir smagākais  un paralizējošākais sitiens lībiskā saglabāšanā.  

1923. gada rudenī, gatavojoties lībiešu karoga atklāšanas svētkiem, dzejnieks sacer vārdus patriotiska satura dziesmai “Min izāmō” (“Mana Tēvzeme)”, ko pazīst kā lībiešu himnu. Pēc laikabiedru liecībām, Līvu savienības četrbalsīgais koris to pirmo reizi nodzied lībiešu karoga atklāšanas svētkos. Tajā pašā svinīgajā brīdī pirmo reizi izskan arī karogam veltītā “Plagā loul” (“Karoga dziesma”), kuras vārdu autors arī ir Kārlis Stalte.

1924. gadā Tallinā izdod Kārļa Staltes dzejoļu krājumu – Kārlis Stalte ir vienīgais lībiešu dzejnieks, kuram iznākusi atsevišķa oriģināldzejoļu grāmata. Dzejnieka dzejoļu krājums nav liels, tur iekļauti apmēram 50 dzejoļu, taču starp viņa nepublicētajiem darbiem ir tādi, ko Kārlis Stalte pats nosaucis par "mazajām gleznām”. Tie ir tēlojumi par dabu, tās ir pārdomas par dzīvi. Daudzi Kārļa Staltes dzejoļu teksti ir pārtapuši mūzikā, dziesmas iekļautas "Kāndla” (Tārgales pagasta līvu folkloras kopa) un "Līvlist” (lībiešu dziesmu ansamblis) repertuāros.

1935. gadā Helsinkos iznāk “Lībiešu dzimtās valodas lasāmgrāmata skolai un mājai”, tajā ievietoti 16 Kārļa Staltes dzejoļi un pāris tautasdziesmu atdzejojumi. Tās ir bērnu dzejas – viegli uztverami dabas apraksti un panti par morāles tēmām un dzimto valodu.

Kārļa Staltes tulkojumā lībiešu valodā Helsinkos izdota Jaunā derība (1937 – 1942). To dzejnieks pēc somu ierosinājumiem apņemas darīt trīsdesmitajos gados. Darbs pie tulkojuma ir ilgs un smags. Pilnīgs izdevums, neskatoties uz karu, iznāk 1942. gadā, kad svin somu Bībeles 300 gadu jubileju. Bet pie lasītājiem vislielākā lībiešu grāmata nonāk krietni vēlāk, daudzus gadus pēc Otrā pasaules kara, kad lībiešu valodas pratēju skaits bija katastrofāli sarucis.

Kārlis Stalte ir galvenais Lauri Ketunena palīgs lībiešu-vācu valodas vārdnīcas sastādīšanā, daudz laika velta lībiešu pasaku un teiku tulkošanai vācu valodā, jo Oskars Loritss ir iecerējis izdot šādu krājumu. Kārlis Stalte 1938. gadā ir sagatavojis arī pirmās lībiešu ābeces manuskriptu. Ābece tiek izdota 2011. gadā sadarbojoties Latvijas un Igaunijas organizācijām.

Kārlis Stalte ir talantīgs dzejnieks un atdzejotājs. Dzejnieka pirmie dzejoļi ievietoti lībiešu otrajā lasāmgrāmatā (Tartu, 1922). Starp tiem ir arī populārais dzejolis “Kalāmīe loul” (“Zvejnieka dziesma”), kam Kārlis Stalte “pielūkoja” melodiju no somu dziesmām. Šī dziesma drīz vien kļuva par vienu no lībiešu mīļākajām dziesmām un folklorizējās. Lielākā daļa Kārļa Staltes dzejoļu ir publicēti. Rokrakstos ir vēl nepublicēti darbi.

Kārļa Staltes vienīgais dzejas krājums "Līvõ lōlõd” (“Lībiešu dziesmas”) iznāk 1924. gadā Tallinā. Titullapā norādīts, ka šī grāmatiņa ir pirmais Līvu savienības rakstu krājums. Tajā ir 28 dzejoļi, tai skaitā arī lībiešu himna. Svarīgi atzīmēt to, ka Kārļa Staltes dzeja nav palikusi tikai uz papīra, liela daļa no tām kļuvušas par dziesmām. Pēc tematikas apmēram trešā daļa no Kārļa Staltes dziesmām ir garīgās dziesmas. No laicīgajiem darbiem pārsvarā ir dzejas, kas sirsnīgi attēlo jūrmalas dabu. Dzejas par putniem un to izturēšanos trāpīgi raksturo dabas daudzveidību. Ir humoristiskas dzejas, kas piemērotas rotaļām un filozofiskas sentences ar didaktisku nokrāsu.

Pirms savas nāves Kārļa Staltes meita Margarete (1902-1978) pagūst tēva dzejoļu manuskriptus nosūtīt uz Somiju. pēc tam  tie ir nonākuši Valdas Marijas Šuvcānes glabāšana, vēlāk klades pārmanto meita Baiba Šuvcāne. Ir divas dzejoļu klades melnos vākos, trešā – klades daļa bez vākiem un vēl dažas atsevišķas lapas. Vienā kladē ir satura rādītājs, tajā ir 100 laicīga un garīga satura dzejoļi, tie rakstīti divdesmitajos gados. Otrā klase – dzejoļi ir daļēji numurēti, pēdējam ir 173. numurs, tā  ir garīgā dziesma. Trešajā manuskriptā – pusklades numerācija turpinās līdz 210. numuram. Visi šie dzejoļi un dziesmas rakstīti Latvijā. Trešās klades beigās ir lībiešu alfabēts un vārdu mācības daļa vācu valodā.

Dzejnieka sieva ir vāciete, tāpēc ģimene iegūst atļauju ieceļot Vācijā un 1941. gada marta repatriējās uz Vāciju.

Kārlis Stalte ar vecumā  kļūst akls, tāpēc trīs dzejnieka pēdējie dzejoļi 1946. gada februārī rakstīti ar meitas Margaretes roku.

2008. gadā par godu Līvu savienības “Līvõd Īt” 85 gadu jubilejai iznāk aploksne, uz kuras ir attēlots dabasskats ar jūras piekrasti, kas simbolizē lībiešu karoga trīs krāsu vēsturisko nozīmi. Tradicionālajās krāsās attēlots arī lībiešu ģerbonis un karoga fragments. Uz aploksnes vēl ir uzdrukāts Kārļa Staltes sarakstītās lībiešu himnas  “Min Izāmō” (“Mana Tēvzeme”) teksts.

2012. gadā konkursā “Zelta ābele 2011” balvu kā labākā mācību grāmata iegūst Kārļa Staltes grāmata "Jelzi sõnā. Ābēd ja īrgandõks lugdõbrōntõz" (“Dzimtas valoda. Ābece un lasāmgrāmata”).

Miris Vācijā, Fērbellinē, tur arī apbedīts. V. M. Šuvcāne grāmatā "Lībiešu ciems, kura vairs nav” raksta: 

"Meklējot Kārļa Staltes kapa vietu, saņēmu Fērbelinas evaņģēliskās draudzes paziņojumu, ka tā 1982. gadā ir nolīdzināta.”

1994. gada 6. augustā, lībiešu svētku laikā, pie Ķesteru mājām atklāta piemiņas plāksnīte. 2020. gadā Līvu savienībai ir jauna iecere: [4]

“Pēc Līvu savienības iniciatīvas ir īstenota iecere izgatavot jaunu piemiņas plāksni Kārlim Staltem pie viņa dzimtās mājas Mazirbes “Ķesteros”. Piemiņas plāksnes autors ir tēlnieks Oskars Mikāns. Projektu atbalsta Dundagas novada pašvaldība un VKKF Kurzemes kultūras programma 2020. Vēlāk tiks izgatavota un pielikta plāksne arī lībiešu valodā.”

Daži Kārļa Staltes darbi:

“Līvõ lōlõd” (“Lībiešu dziesmas”) (1924) dzejas krājums.

“Līvõkīel lōlõd” (“Dziesmas lībiešu valodā”) (1929) un “Līvõkīel lōlõd II” (1930) abas grāmatas Kārlis Stalte sastāda kopā ar meitu Margareti Stalti.

“Līvlist vaimli loulrāntõz” (1939) garīgo dziesmu grāmata, daļa no teksta ir Kārļa Staltes rakstīta.

“Ma akūb sīnda vizzõ, tūrska!” (“Es viltīgāks par tevi, menca!”) (1988) piecpadsmit Kārļa Staltes dzejoļi ar tulkojumu latviešu valodā publicēti lībiešu dzejas izlasē.

Par Kārli Stalti kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Elza Āboliņa

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta