Foto: Dainis Kārkluvalks
1949. gadā beidzis Liepājas Valsts tehnikumu. Vienpadsmit gadus ir bijis padomju saimniecības vadītājs, Pēc Latvijas Lauksamniecības akadēmijas beigšanas – galvenais nozares speciālists Valsts plāna komitejā, Lauksaimniecības ministrijas galvenās pārvaldes priekšnieks. Bijis Laidzes sovhoztehnikuma direktora vietnieks un pedagogs. 1985. gadā dzīvo un strādā Rīgā, laikraksta „Cīņa” redakcijā, vēlāk vada nodaļu laikrakstā „Lauku Avīze”.
Pirmo dzejoli A. Strauts uzraksta 1948. gadā. Kopš sešdesmitajiem gadiem dzejoļi publicēti Liepājas un Talsu laikrakstos, žurnālā „Zvaigzne” un „Liesma”. Dzejoļi skanējuši radioraidījumos, un daudzus dzejoļus izmantojuši komponisti, pārvērzdami dziesmu tekstos.
2008. gada 18. novembrī, Valsts svētku sarīkojumā Talsos , oficiāli paziņoja, ka par Talsu pilsētas himnu ir kļuvusi komponista Miervalža Celmiņa un tās teksta autora Alfrēda Strauta dziesma „Talsu mijkrēslis”. Dziesmas pirmatskaņojums noticis 1969. gada martā.
Sabiedriskās organizācijas „Aleksandra Pelēča lasītava” grāmatu fondā glabājās nepilnīga izdruka (galvenokārt nodaļas, kas attiecas uz Talsu novadā pavadīto dzīves laiku) no Alfreda Strauta darba „Saules zaķīša memuāri”.
Mazi fragmenti:
„(...) Laidzes ekonomiskais sovhoztehnikums meklēja ekonomikas un organizācijas priekšmetu pasniedzēju. Nekavējoties sēdos savā vecajā „Moskvičā” un devos uz Laidzi. Direktora kabinetā ieraudzīju simpātiska izskata skolotāja tipa inteliģentu cilvēku – Arvīdu Celmiņu. Iztaujājis mani, ar tādu kadru risinājumu viņš šķita apmierināts, un apsolīja mani ieskaitīt štatu un algu sarakstos, tiklīdz atvedīšu darba grāmatiņu. Arī sievai bija garantēts kopmītnes audzinātājas darbs. Uzrakstīju iesniegumu, iepazinos ar mums paredzēto divistabas dzīvokli otrajā stāvā, priecīgs atsveicinājos un devos atpakaļ uz Inčukalnu. (...) Nu kārtojām transporta lietas, lai varētu atsveicināties un ar abām kājām iebrist Nezināmajā. Jau kuro reizi! Bet tolaik vēl pat prātā nenāca, ka Nezināmais gaidīs vēl un vēl, spiedīs mācīties un mācīties, bet ģimenē mani jau sāka uzskatīt gandrīz vai par klaidoni, kas ilgāk par trim gadiem vienā vietā noturēties neprot. Protams, tā nebija taisnība, jo nākošajā darba vietā pēc Laidzes tehnikuma cītīgi un pacietīgi strādāju veselus astoņus gadus. Laidze mani burtiski uzsūca. Šis mana mūža posms ir ļoti jauki un mīļi, patīkamos cilvēkos un labos kolēģos pavadīti divi gadi. Laidze mani atkal atmodināja kopš 1946. gada aizsnaudušās literārās tieksmes, taisnība, tagad tās varēja realizēt vairs tikai autodidakta līmenī un pārmest pats sev, ka toreiz nepaklausīju manas skolotājas Ernas Sprukšes – Jansones ļoti siltajam un neatlaidīgajam ieteikumam turpināt mācības Latvijas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. Laidzē bija radoša, rosinoša gaisotne, nebija citur sastopamo bremzējošo pretrunu starp saimniecisko un literāri radošo darbu. Protams, es negribu apgalvot, ka tur bija gluži vai Paradīze, tāpat bija jāsastopas ar dažu skaudībiņu, aizvainotību un nepārdomāti pasprukušu vārdu. Un, paldies Laidzei par to, ka te atkal sāku sevi apjaust kā radošu cilvēku ne tikai tautsaimniecībā, bet arī žurnālistikā un poēzijā. Tā, gatavojoties Lielajam nezināmajam – pirmajai stundai un apjūsmojot līdz šim nepazīstamā ezera vilinājumu, pavisam nemanot uzprasījās dzejolis, ko vēlāk arī uzliku uz papīra:
Agrie rīti
Tie dzedrie rīti nosalušām kājām,
Kad griezes dziesmu pļavā izkapts dzied,
Un draiski suņi govis dzen no mājām;
Tie dzedrie rīti nosalušām kājām,
Kad ezers izkūp pretim jaunai dienai
Un sārtām miglas mēlēm ausmu laiza,
Tie mani tā kā mātes sagša silda –
Tie dzedrie rīti nosalušām kājām.
Pirmā stunda pienāca, bet, ak vai, vairs neatceros, kā tā aizritēja. Sākumā bija grūti iegaumēt skolnieku vārdus un uzvārdus. To iemaņu, gluži tāpat kā spēju atcerēties desmitiem tālruņu numuru, var panākt tikai ar laiku. Pirmā mācību gada beigās jau gluži labi šo māku biju apguvis. Manos pienākumos iekļāva audzināt pirmo zēnu kursu, kuri sāka mācīties skaitļojamo mašīnu uzbūvi un pielietošanu. Šī specialitāte tolaik nāca modē un pēc šādiem vīriem bija pieprasījums. Uzskatīju par savu galveno uzdevumu zēnus tā vadīt mācību, disciplīnas un sadzīves norisēs, lai nebūtu daudz nesekmīgo un, mācību gadam beidzoties, nebūtu arī atbiruma. Tā, protams, bija pārāk optimistiska doma, jo jau pirmās nedēļas parādīja, ka ir vismaz viens sliņķis, kam no rītiem gribējās pagulēt, kam nelīdzēja ne kopmītnes audzinātājas, ne priekšmetu pasniedzēju mudinājumi, ne divnieki. Tad – kas gan varēja līdzēt? Nolēmu pielietot gaužām nepedagoģisku paņēmienu. Kādu dienu otrajā mācību stundā aizgāju uz kopmītni, un, saņēmis puiša atbildi, ka necelšoties vis, jo netīkot – paņēmu šo aiz pleca, pacēlu sēdus un „iedāvināju” pļauku. Kad uz manu jautājumu, vai grib vēl ko foršāku, sekoja atbilde, ka negribot vis un sākās tūlītēja ģērbšanās, gāju prom. Tehnikumā mācījās arī viņa vecākā māsa – ļoti normāla meitene un gluži laba skolniece. Mans „nerātnais dēls”, jaunākais ģimenes atvase, bija vairāk palutināts, taču togad tādus trikus vairs neatļāvās, un, kaut arī sekmes visai viduvējas, otrajā kursā tika. Vēl tagad nesaprotu – kāpēc tā notika, bet kopš tās reizes mana autoritāte puišu acīs bija cēlusies. Teikšu atklāti – par to biju gandarīts un pat ļoti lepns. Priecīgs biju arī puišu izlaiduma ballē tehnikumu beidzot – mani gurķīši jau stalti un izskatīgi!(...) Bet otrajā kursā man ar viņiem dalīt priekus un bēdas vairs neizdevās, jo mācību daļas vadītājs Gunārs Indriksons bija izdomājis pārcelties uz Zaļenieku tehnikumu. Direktors savukārt bija izspriedis, ka es varētu būt pieņemams Indriksona pēctecis mācību un audzināšanas darbā. Mani puiši nu ieguva savu „mammu” – Antu Dresleri. (...) Laidzē tolaik strādāja ļoti interesanta dāma – jau pieminētā latviešu valodas un literatūras skolotāja Anta Dreslere. Mēs visi bez izņēmuma viņu gan uzrunājām mīlināmā vārdā: Antiņš. Viņa kārtoja metodiskā kabineta lietas, bet Antiņa ambīcijas faktiski tālu pārsniedza šīs funkcijas. Pie viņas bija sakopota Laidzes vēstures lappuses sākot no „pasaules radīšanas” līdz pat pēdējiem brīžiem. Viņa organizēja literāros vakarus, pieaicināja redzamākos un ne tik pazīstamus dzejniekus, ar iedzimtu, īsti latgalisku neatlaidību piespieda tos vēl un vēl lasīt savus pantiņus, pēc tam sēdēt intīmākā atmosfērā pie vīna glāzes. Antiņš uzstāja, lai tepat uz vietas apsolot, ka arī nākamajā gadā te lasīšot savus jaunākos dzejoļus. Vīri sačukstējās, un tad kāds uzrakstīja četrrindīti: „Varat ticēt dzejas blēžiem, / Ka mēs atbrauksim uz vēžiem, / Bet uz citgadsvētkiem (dzejas) / Atsūtīsim citas sejas”. Tomēr brauca un brauca, ja vajadzēja, tie paši, jo Antiņš, blēdis, vienmēr un īstajā laikā prata palielīt un paslavēt, pie tam tik mīlīgi un neuzkrītoši, ka saslavētais to pat neapjauta. Laidzes tehnikumā savu dzeju lasījuši Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Andris Vējāns, Laima Līvena, Arvīds Skalbe un daudzi, daudzi citi. Kad skatos savus filmu rullīšus, redzu viņus tik jauniņus, vēl tik jauniņus...”
Manuskriptā aprakstīti interesanti fakti par A. Strauta sadarbību ar tā laika lielāko dzejas konsultanti dzejnieci Mirdzu Ķempi, par viņa sadarbību ar Talsu avīzes redakciju un par sadarbību ar Talsu mūzikas skolotāju un komponistu Miervaldi Celmiņu:
„Laidzes tehnikumā par mūzikas skolotāju kādu laiku strādāja komponists Miervaldis Celmiņš. (...) Lūk, un ar šo populāro vīru Liktenis mani satuvināja tieši Laidzē, lai vēlāk sasēdinātu kopā kādā no jubilejas TV raidījumiem „Uz tavu veselību, zeme”. (...) Kā šī dziesma piedzima? Reiz ar Celmiņu valodojām, ka Talsiem būtu vajadzīga sava himna, tikai neesot tādu īsti talsisku vārdu. Miervaldis jau zināja, ka mācību daļas vadītājs pa laikam arī pantiņus skribelē, bija pamanījis manu “Laidze, Laidze, manu jaunu dienu rīts”. Vai tad es nevarot kaut ko tādu mīļu arī Talsiem uzrakstīt? Man šī doma iepatikās, biju jau pilsētu iepazinis, tās savdabība, un, es teiktu, pat romantisms pilnīgi atbilda manai čigāniskajai skaistuma izpratnei. Briedu rakstīšanai, un, kad spunde izsprāga, uz papīra gūlās „Talsu mijkrēslis”. (...) Arī citādi dzejoļa pirmsākuma varianti nebija gluži tādi, kāds tas ir tagad. Celmiņš nevarēja te šo, te citu. Gan rindu noslēguma zilbes neatbilda viņa skaniskajām iecerēm, gan kāds vārds dūrās sirdī. Viņš mani nežēlīgi mocīja, bet es izpratu, ka Miervaldim vēl pašam ir tikai skaniska koncepcija, kuru viņš dedzina un pārdedzina, bet dzirksteles trāpīja man. Ja pareizi atceros, arī es mēģināju par melodiju kaut ko bilst, bet Miervaldis palika kā krams – , sak, ko tu saproti. Taču vēlāk klausos, dziesma atkal izmainījusies. Tikai mazliet, niansēs, bet uz labo pusi. Beidzot, kad viss bija pieregulēts, Miervaldis izlēma, ka nu ir gana labi. Kādā vēstulē Miervaldis Celmiņš palīdzēja man atminēties, ka šīs dziesmas pirmatskaņojumu 1969. gada 15. martā paveicis Talsu vidusskolas meiteņu vokālais ansamblis „Gamma”. „Talsu mijkrēslis”, kā tagad teiktu, uzreiz iekļuva topā, dziesmu pieņēma un iemīlēja. Klausītāju deva ziedus gan Celmiņam, gan man. Un paldies viņam par tiem!”
Alfrēda Strauta mūžs aprāvās ābeļziedu un ķiršu ziedu kupenu laikā – tieši tajā laikā, par ko rakstījis savā dzejolī „Talsu mijkrēslis”. Atvadīšanās no dzejnieka un izvadīšana Mūžībā notikusi 2010. gada 22. maijā no Mazcenu kapsētas kapličas Jaunmārupē[1].
Talsu mijkrēslis
Kur citur tādus ābeļziedus
Un dārzu mieru atrast var,
Kur citur dziesmai ir tāds vieglums
Kā Talsu ielās šovakar?
Kad krēslas stundā tā kā teiksma
Peld logu mirdzums ezerā,
Laiks skaita stundas, diena veiksmes,
Nāk vakars manā pilsētā.
Piedz.
Deviņos pakalnos atbalsis plūst,
Aizskan un pamazām zūd,
Vēl kādi soļi, vēl kāda takts,
Un pāri pilsētai nolaižas nakts.
Es zinu, ka tu nogurusi,
Jo darba cēliens šodien bij,
Bet tava dziesma apklususi
Būs tikai pāri pusnaktij.
Lai skumjām vārtus neatdari,
Lai pakalnos tev staro smaids,
Tev jāsaglabā pavasaris,
Lai nāk, kāds nākdams, gadalaiks.
[1] Maija Laukmane.Talsu apkārtnes ļaudis, kuri jāgodā un jājūt domu tuvumā 2014.gadā.// Talsu Novada ziņas., Nr. 12,(2014.gada2. jūlijs), 11.lpp.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Sanita Balode
Talsu Galvenā bibliotēka
2025
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
