Foto no grāmatas I.Ņefedova. Kārlis Sūniņš
Dzimis Nurmuižas pagasta Skorās , tagadējā Laidzes pagastā kalpu ģimenē. Ģimenē aug četri dēli. Kārļa Sūniņa brālēns Žanis Sūniņš ir Latvijā zināms un novadā cienīts gleznotājs.
Māksliniece gleznotāja Guna Millersone rakstā „Atkal bērnības pilsētā” (“Padomju Karogs”, 1987. gada 4. jūlijs) raksta:
„Visi četri Sūniņu dēli ir strādīgi, nebīstas no grūtībām; šo īpašību rašanos sekmēja tēva un mātes godprātība pret darbu, tā tiek ieaudzināta arī bērnos. Skaistuma izjūta un labestība Kārlim Sūniņam noteikti nāk līdzi no Talsiem: tā ir dziedāšana ganos, tie ir vecāsmātes un mātes adītie cimdi un austie raksti, tā noteikti ir arī rosmes pilnā gaisotne skolā. No 1920. gada līdz 1923. gadam Kārlis Sūniņš mācās Talsu pamatskolā, bet no 1923. gada līdz 1927. gadam – Talsu pilsētas vidusskolā. Divdesmitajos gados abas skolas var lepoties ar lieliskiem skolotājiem, īsti radošu skolēnu pašpārvaldi un rosīgu sabiedrisko darbību. Kārlim Sūniņam skolasbiedros ir Līze Dzeguze, Kārlis Freimanis, Jānis Alsbergs. Viņi visi ir romantiskas jūsmas pārpilni, bezgala zinātkāri. Visi spēlē teātri, te kādu laiku pirmajā vietā ir interese par mūziku, tiek apmeklēti izcilu mūziķu vieskoncerti Talsos, pierakstītas notis, lasīts un runāts par komponistiem un citiem mūziķiem. Katrs no Sūniņu puišiem pašmācības ceļā ir apguvis kādu mūzikas instrumentu, jaunākais no dēliem – Ernests – vēlāk beidz konservatoriju. Nenovērtējama nozīme Kārļa Sūniņa māksliniecisko dotību atraisīšanā bija skolas žurnālam „Rīta Zvaigzne” un arī citiem literāriem izdevumiem, kas nedaudzos eksemplāros tiek izdoti pēc skolēnu iniciatīvas. K. Sūniņš šiem žurnāliem raksta rakstus, turklāt kopā ar Kārli Freimani un Līzi Dzeguzi šie žurnāli tiek mākslinieciski apdarināti. Šķiet, šeit aizsākas arī nākamā mākslinieka tik noturīgā interese par mākslas vēsturi, viņa kolekcionēšanas prieks. Taču vislielākā nozīme šajā laikā ir skolotāja Kārļa Šprunka vadītajam zīmēšanas pulciņam. Tā dalībnieki bija acīgi, vērīgi, vairāki no viņiem – ar labām dotībām. Šprunks ar pulciņu aizrāvās un aizrāva arī zēnus. Viņi zīmēja kluso dabu uzstādījumus, akvarelēja, iepazinās ar eļļas glezniecības pamatiem. Pats Šprunks un arī viņa audzēkņi gleznoja vietējām teātra izrādēm dekorācijas, noformēja skolas muzeja stendus. Šprunka zīmēšanas pulciņā iegūtās prasmes bija tik stabilas, ka palīdzēja Kārlim Sūniņam, vidusskolu beidzot, skolā sarīkot savu darbu personālizstādi, kā arī izturēt bargu konkursu iestāšanās eksāmenos Mākslas akadēmijā.”
1927. gadā Kārlis Sūniņš absolvējis Talsu vidusskolu. Profesionālo izglītību K. Sūniņš guvis Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā pie profesora Jāņa Kugas.
Guna Millersone iepriekš minētajā rakstā „Atkal bērnības pilsētā” runā par mākslinieka saikni ar dzimto pusi arī pēc Mākslas akadēmijas beigšanas:
„Studiju gados vasaras aizvadītas Egļukalējos: strādājot pļavā, gleznojot, darbojoties Talsu un Tukuma studējošās jaunatnes biedrībā, rakstot rakstus tās žurnālam. 1930. gadā latviešu valodas un vēstures skolotājs Teodors Dzintarkalns uzaicina Kārli Sūniņu apgleznot paša projektēto un mazliet dīvaini uzcelto māju. Tas bija pirmais lielākais pasūtījums māksliniekam dekoratīvās glezniecības jomā. Tie ir sienu gleznojumi freskas tehnikā – ainavas un mitoloģiski tēli, kas piepildīti ar tautisku ornamentu. Jau šeit, Dzintaros, redzam viņam tik raksturīgo īpatnējo vispārinājumu un smalko stilizāciju, kuru var nosaukt par Kārļa Sūniņa monumentālo liriku un kura tālāk tiks izkopta gan grāmatu ilustrācijās, gan arī akvareļos; tie kļūs tik iemīļoti un zināmi mūzu tautā.”
No 1932. gada K. Sūniņš ir Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1960. gada. 1972. gadā viņš ieguvis LPSR Tautas mākslinieka goda nosaukumu. No 1944. līdz 1967. gadam strādājis par pedagogu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā.
Viņa darbi eksponēti gan bijušās PSRS republikās, gan ārzemju izstādēs Zviedrijā, Somijā, Polijā, Vācijā, Bulgārijā un citviet. Ilustrējis arī grāmatas : Annas Sakses grāmatu „Pasakas par ziediem” – 1966. gads, J. Jaunsudrabiņa „Vēja ziedi” – 1959. gads un vēl citas. Īpaši pievērsies folkloras tēmas gleznojumiem, grāmatās „Gudru ņēmu padomiņu” – 1956. gads; „Sudraba smildziņa” – 1972. gads , kā arī citās.
Gleznotājs Kārlis Sūniņš bija cilvēks, kurš mantojis tīru un daudzkārt apliecinātu tautas mīlestību. Kārļa Sūniņa radīto skaistumu tiekušies un tiecās uztvert skatītāju tūkstoši, kas apmeklējuši viņa izstādes. Skatītāji atstājuši atsauksmju grāmatās sirsnīgākos sveicienus un novēlējumus, atklājot pārdzīvojumus, ko viņu dvēselēs izraisījuši mākslinieka radītie darbi. Darinājis arī exlibrus, plakātus, vitrāžu metus[1].
Mākslinieks apglabāts Rīgas 1. Meža kapos.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Sanita Balode
Talsu Galvenā bibliotēka
2025
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
