Žurnālistes Aigas Naudiņas rakstā „Atceroties talsenieku, neatkarīgas Latvijas valsts patriotu Leo Tomanu” („Talsu Vēstis”, 2011. gada 28. jūnijs), lasāms:

„Pateicoties savai leģionāra biogrāfijai, viņš nekad nevarēja būt liels priekšnieks, nerunājot nemaz par tikšanu ārzemju ceļojumos un būšanu pilsētas deputātos. Toties Leo Tomans savulaik ieteica jaunai brīvdabas sarīkojumu vietai izvēlēties Sauleskalnu. (..) Doma par Kārļa Zemdegas iecerētā pieminekļa izkalšanu akmenī un novietošanu savā pilsētā viņam likās vērtīga jau no paša sākuma. Viņa dzīvesbiedre Zigrīda sakrājusi un saudzīgi glabā biezu mapi ar mūsu laikraksta publikācijām un citiem materiāliem, kas liecina par „Koklētāja” ceļu no sapņa līdz īstenībai. (..) 1996. gada 16. novembrī pieminekli Talsos skaisti un svinīgi atklāja. Apsveikuma vēstulē no Kanādas trimdas latvieši Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freibergs rakstīja, citēju fragmentu: „katru reiz, kad iesim šim piemineklim garām, atcerēsimies apstāties kaut tikai dažu sirdspukstu īsu brīdi, lai veltītu šai piemiņai divas domas – „paldies!” un „lūdzu!”. „Paldies” tiem, kas visu atdeva par Latvijas zemi, par latviešu tautu, par savu bērnu un viņu pēcnācēju nākotni. Un „lūdzu” – kā lūgšanu, veltītu Visuma spēkiem.”1997. gada 16. novembrī, dienā, kad apritēja gads kopš pieminekļa „Koklētājs” atklāšanas, arī Leo Tomans gatavojās piedalīties sarīkojumā pieminekļa pakājē. Žurnāliste iepriekš minētajā rakstā citē L. Tomana sievas Zigrīdas atmiņas par šo dienu:

„Viņam bija jāsaka uzruna, jo runasvīrs Rihards Kalniņš bija saslimis. Taču teksts tā arī palika vīra uzvalka kabatā, laikus pārdomāts un uzrakstīts, lai uztraukumā kas nepiemirstos pateikt. Todien bija tādā labā noskaņojumā, enerģisks, un nekas neliecināja, ka daudzus smagu pārdzīvojumu pieredzējusī sirds reiz varētu arī neizturēt.” Tas notika 11. 30 – zīmīgi, ka tieši šajā vietā…Piecdesmito gadu vidū, kad Leo Tomans atgriežas no izsūtījuma, viņš rajona patērētāju biedrībā organizējis kori, deju kolektīvu, veicinājis tūrisma un sporta dzīvi. Leo Tomans izveidoja Talsos un visā rajonā makšķerēšanas sekciju, bija Mednieku un makšķernieku biedrības Talsu makšķernieku nodaļas vadītājs. L. Tomans organizējis daudzas makšķerēšanas sacensības. Tagad Talsos jau vairākus gadus notiek Leo Tomana balvas izcīņa makšķerēšanā (arī zemledus).

Ilgus gadus L. Tomans bija Talsu rūpniecības kombināta inženiertehniskais darbinieks.

Krišjāņa Valdemāra Talsu tautas teātrī L. Tomans darbojies laikā no 1952. līdz 1955. gadam. Viņa nospēlētās lomas: Virsnieks (V. Mihailovs. Slepenais karš; 1952); Mācītājs (A. Upīts. Mācītāja Strautmaļa kārdināšana; 1952); Laicikovs (A. Puškins. Stacijas uzraugs;1952); Glahovs (J. Jaluners. Īstā laime; 1952); Andris (A. Vilks. Liesmas naktī; 1952); Mihejs (A. Arbuzovs. Taņa; 19954); Krustiņš (R. Blaumanis. Pazudušais dēls; 1955). Leo Tomana nospēlēto lomu saraksts izlasāms Talsu tautas teātra vēsturei veltītajā grāmatā “Sirds uz rampas” (A. Pelēča lasītava, 2014). Tomēr žēl, ka šajā teātra vēstures grāmatā neatrast neko vairāk – nekādu ziņu par šīs lieliskās un mūsu pilsētai ļoti nozīmīgās personības dzīves laiku, dzimšanas dienu, mūžībā aiziešanas gadu un datumu…

L. Tomans bija patērētāju biedrības savienības Usmas atpūtas bāzes izveidotājs. Rūpēs par Usmas atpūtas bāzes labiekārtošanu ir pagājušas daudzas gan Leo, gan viņa dzīvesbiedres Zigrīdas dzīves vasaras.

Pēdējos gados L. Tomans strādāja Talsu tautas namā par dežurantu. Būdams aktīvs pašdarbnieks, viņš rosināja tam arī citus, un laipni sagaidīja ikkatru tautas namā ienākušo.