Dzimis
Ārlavas pagasta Vecjunkuros saimnieka ģimenē. 1935. gadā ģimene no Vecjunkuru
mājām pārceļas uz Sasmakas miestu.
Mācās
Sasmakā, pēc tam Pūņu muižas skolā un līdz 1840. gadam Lubezeres draudzes skolā.
Lubezeres skolas beigšanas strādā par mājskolotāju Sasmakā, pēc tam – par
rakstveža palīgu Rundālē, rakstvedi Lielbērstelē un Ēdolē.
LaPēc ikā no 1854. gada līdz 1858. gadam Krišjānis Valdemārs studē Tērbatas universitātē valsts un tautsaimniecības zinātnes. Pie savām studenta istabas durvīm viņš ar lepnumu piestiprina vizītkarti ar piebildi “latvietis”. Tieši viņš pirmais no izglītotiem latviešiem atklāti atzīst savu tautību. Viņa vizītkarte ar vārdu “latvietis” tai laikā bija kaut kas nedzirdēts. [1]
Krišjānis
Valdemārs kļūst par vienu no
redzamākajiem sava laika publicistiem, polemistiem un politiskiem darbiniekiem.
Viņš dibina nacionāli noskaņotu Tērbatas latviešu studentu pulciņu, kurā
iesaista arī novadnieku Krišjāni Baronu. Studentu pulciņš ir viens no
galvenajiem jaunlatviešu kustības stūrakmeņiem. Sabiedrībā uzplaiksnī apziņa,
ka kultūra, mitoloģija, folklora un valoda ir nozīmīga nacionālās identitātes
saglabāšanā un stiprināšanā.
No
1859. līdz 1867. gadam Valdemārs dzīvo
Pēterburgā, ir Krievijas Zinātņu Akadēmijas laikraksta "St. Petersburger Zeitung”
redaktora palīgs un ierēdnis Finanšu ministrijā. Šai laikā viņš bieži uzsver
jūrniecības attīstīšanas nepieciešamību un gūst panākumus.
No
1862 līdz 1865. gadam Krišjānis Valdemārs izdod “Pēterburgas Avīzes”. Radikāli
noskaņoto latviešu laikraksts pastāv un tiek izdots Krišjāņa Valdemāra ietekmīgā stāvokļa
dēļ. Taču 1865. gadā laikraksta darbinieki nonāk policijas redzeslokā, laikraksta darbība tiek apturēta[2].
Krišjānis Valdemārs iestājas par latviešu tautas tiesībām. Viņš ir pirmo publisko bibliotēku dibinātājs [3].
Aktīvi iestājas par jūrskolu un amatniecības skolu izveidošanu[4].
Tieši Krišjānis Valdemārs rosina vākt latviešu folkloras materiālus. Kā zināms, Fricis Brīvzemnieks un Krišjānis Barons pieņem šo lielo izaicinājumu. [5]
1870.
gados Krišjānis Valdemārs ap sevi pulcina Maskavas latviešu inteliģenci, rosinot
to darboties latviešu kultūras laukā, kopt latviešu valodu. Viņa vadībā tiek sagatavota
un izdota ,"Krievu – latviešu – vācu vārdnīca’’ (1872), kuras izveidošanā
piedalās F. Brīvzemnieks, A. Spāģis, I. Laube un citi. Ar Krišjāņa Valdemāra gādību tiek izdota arī "Latviešu – krievu – vācu vārdnīca’’ (1879).
Dižais latviešu vīrs mirst 1891.
gada 7. decembrī. 15. decembrī guldīts Lielajos kapos Rīgā, blakus saviem darba
un domu biedriem Fricim Brīvzemniekam un Krišjānim Baronam. Viņa kapavietā uzstādīts
granīta piemineklis ar uzrakstiem latviešu, krievu un vācu valodās. Latviešu
valodā iegravēti vārdi:
[1] Birkerts, A. (1925) Krišjānis Valdemārs un viņa centieni.
Rīga : A. Raņķa grāmatu tirgotavas apgāds.
[2] Par laikraksta izdošanu un
jaunlatviešu nacionālo atmodu sīkāk varat lasīt Latvijas Avīzes 2013. gada 7. augusta
rakstā Jaunlatviešu ceļazvaigzne, kas pieejams: https://www.la.lv/jaunlatviesu-celazvaigzne
[3] Veinbergs, J. (1948) Krišjānis Valdemārs Ēdolē. Rīga.
[4] Šīmanis, Gints (2005) Krišjānis Valdemārs : Apgaismības centieni.
Rīga : SIA Jūras vēstis.
[5] Prande, A. (1926) Latvju rakstniecība portretejās. Letas
izdevums, Rīga.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Lita Zandberga
Talsu Galvenā bibliotēka
2021
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko Dižļaužu vārdnīcu un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
