Piedzimis Kuldīgas apriņķa Vārmes pagasta Atvaros. Ģimenē bez Arnolda
Vilerta ir vēl divi brāļi. Vecākais brālis izcieš sodu Taišetā (Krievijā),
vidējais brālis saņēmis bargāku sodu.
Arnolds Vilerts mācības uzsāk Vārmes pamatskolā, pēc tam ģimnāzijā. Kādu
laiku strādā Tukuma pilsētas Bāriņtiesā par tiesas sekretāru. Arnolds Vilerts
ir precējies ar Annu un abiem ir meita Daina. Arnoldam Vilertam ir divas
mazmeitas, trīs mazmazbērni un divi mazmazmazbērni.
Arnolds Vilerts stāsta, ka vidusskolas laikā ieguvis teoloģisko izglītību
un ir beidzis Misijas semināru. Skolnieka mērķis ir Āfrika, kur vēlas būt
misionārs. Plānus izjauc Otrais pasaules karš. Studējot Kristīgās Misijas
seminārā, apguvis svešvalodas. Arnolds Vilerts zina angļu, ebreju, grieķu un
latīņu valodu.
Arnoldam Vilertam ir tehnoloģiskā izglītība, kas nekādi nenoder, un
vidējā medicīniskā. Arnolds Vilerts studē bioloģiju Latvijas Universitātē. Ar
to nepietiek, lai kļūtu par medicīnas studentu, jo biogrāfija ir pietiekami
slikta, taču bioloģijas fakultāti Arnolds Vilerts absolvē. Vecumā, kad citi skaita
atlikušos gadus līdz pensijai, Arnolds Vilerts iegūst bioloģijas zinātņu
kandidāta grādu. Tā ir ceļamaize atpakaļbraucienam uz Latviju.
Par laiku, kad cilvēki tiek sūtīti trimdā daktera meita atceras, ka 1948.
gada 26. oktobrī Arnoldu Vilertu kopā ar dzīvesbiedri Annu Vilerti arestē par
pretpadomju darbību. Viņu dzīvoklī Rīgā tiek atrasta reliģiska bilde, kas ir
pret padomju varas ideoloģiju. Par to abus iesloga Rīgas Centrālcietumā, bet
viņu piecgadīgā meita paliek pie svešiem cilvēkiem, pamesta likteņa varā. 1949.
gadā Arnolds Vilerts ar dzīvesbiedri tiek notiesāti ar brīvības atņemšanu uz 10
gadiem. Tēvs tiek nosūtīts uz Vorkutu, bet māte – uz Intas nometnēm, kas
atrodas Komi apgabalā aiz Polārā loka. 38 gadus no savas dzīves Arnolds Vilerts
pavada trimdā, daudzi gan pašu dakteri, gan ģimeni uzskata par bojā gājušiem,
tas ir paziņots arī oficiāli, bet tā ir nepareiza informācija.
Sev lemto likteni Arnolds Vilerts uzskata par lielu skolu. Nometnē
Vorkutā Arnolds Vilerts sākotnēji strādā arī par ogļraci. Vēlāk nometnē strādā
kopā ar labi zināmiem ārstiem no Eiropas. Tad dakterim ir vidējā medicīniskā
izglītība, bet nometnē esošie ārsti ir labi pedagogi un dod iespēju censonim
strādāt, asistēt, pat veikt nelielas operācijas. Nometne ir lieliska iespēja attīstīties
profesionāli, jo caurām dienām ir jārūpējas par pacientiem un slepus tiek pie
medicīnas literatūras. Dakteri daudz komunicē ar pacientiem, kas parastās
slimnīcās nenotiek. Pacientiem patīk, ka ar viņiem aprunājās vairāk kā parasti,
jo izsūtījumā cilvēkam ir svarīgi, ka viņu kāds uzklausa. Arnolds Vilerts
strādā gan pazemes medicīniskajā dienestā, gan nometnes slimnīcā. Laimīgākais
moments trimdas laikā ir, kad Arnolds Vilerts saņem ziņu no savas sievas, ka
viņai ir dzīva un viņai viss ir kārtībā.
Viens no veidiem, kā Arnolds Vilerts palīdz citiem bez ārstēšanas, ir ar
liecību sniegšanu, kur jāpierāda apšaubāms apgalvojumus. Piemēram, dakteris
Vīnē liecina, ka Ziemeļos kāds vācu virsnieks slimojis ar epilepsiju smagā
formā. Tagad virsnieks ir vesels un Arnolda Vilerta liecība viņam palīdzēja
materiāli nodrošināt vecumdienas.
1957. gada rudenī Arnoldam un Annai Vilertiem ir atļauts atbraukt uz Latviju pie savas meitas. Vecāki vēl nav pilntiesīgi atrasties Latvijā uz ilgu laiku, reabilitāciju saņem tikai 1963. gadā. 1958. gadā Arnolds Vilerts no Vorkutas ierodas Rīgā, 1973. gadā aizstāv savu zinātnisko darbu Rīgas Medicīnas institūtā, darba tēma “Galējo ziemeļu iedzīvotāju nodrošinātība ar vitamīniem A (retinols) un E (tokoferols)”. Pēc disertācijas darba aizstāvēšanas Arnoldam Vilertam tiek piedāvāts darbs Paula Stradiņa klīnikā nieru centra laboratorijā, bet visu apgrūtina fakts, ka dakterim Rīgā nav dzīves vietas. Tad Arnolds Vilerts saņem ieteikumu izmēģināt darbu Talsos. Talsos ir vajadzīgs laboratorijas vadītājs. Arnolds Vilerts tiek uzņemts laipni, kā arī tiek nodrošināts ar dzīvokli. Daudzus gadus strādā par Talsu slimnīcas klīniskās un bioķīmiskās laboratorijas vadītāju. Kopš 1974. gada Arnolds Vilerts kļuvis par talsinieku. Darbs ir veiksmīgs, kolēģi labi un pretimnākoši. Laboratorijas vadītājs cenšas vispirms uzklausīt kolēģus – tas saglabā nervus un atļauj pieņemt veselīgus lēmumus. Arnolds Vilerts panāk, ka katram kolēģim kabinetā ievelk telefonu.
1978. gadā dakteris Arnolds Vilerts saņem Veselības aizsardzības Goda
rakstu.
Intervijā “Cilvēkam var palīdzēt ar smaidu” Arnolds Vilerts par Talsiem
stāsta:
“Mana pārnākšana uz Talsiem bija augstākās varas predestinēta. Talsi ir
ļoti latviska pilsēta, te ir skaista daba, tīrs gaiss – 25 gadus Vorkutā elpoju
ogļu putekļus. Mani senči bieži pieminēja Talsus, kāds attāls radinieks bijis
Talsu Leprozotorija aptiekārs. Jau ar pirmo dienu Talsos jutos kā paradīzē:
ezeri, daži soļu – un esi mežā! Katra diena man bija piedzīvojums. Patika sēņu
meži, arī netālu no jūras.”
Apgūst mediķa profesiju: 1968. gadā studē Daugavpils pedagoģijas
institūtā ķīmijas un bioloģija fakultātē.
No 1973. gada līdz 1993. gada ir Talsu rajona centrālās slimnīcas
klīniskās un bioloģiski ķīmiskās laboratorijas vadītājs un ārsts laborants. Paralēli
darbam dakteris zināšanas papildina medicīniskajos kursos Ļeņingradā un Rīgā.
Arnolds Vilerts ir vienīgais medicīnas zinātņu doktors Talsu rajona slimnīcā.
90. gadu sākumā Arnolds Vilerts aiziet pensijā, bet cilvēki pat satiekot
dakteri uz ielas uzdod jautājumus saistībā ar medicīnu. Arnolds Vilerts par to
nedusmojas, bet gan sniedz atbildi uz jautājumu un piemetina:
“Cik labi, ka satiku jūs un varēju jums palīdzēt.”
1993. gadā izdota grāmata "Ešelons dodas uz Vorkutu”: par izsūtījuma gadiem
Vorkutā. Grāmatā Arnolds Vilerts ir ielicis daļu no savas dzīves. Rakstot
dakteris visu pārdzīvojis no jauna, ar gadiem paša pārdzīvotais skar dziļāk. Savā
grāmata autors raksta tieši un neko neslēpjot. Pirmajā grāmatā dažas epizodes
netiek iekļautas – tik un tās izsvītrotu, lai nesarežģītu dzīvi sev un citiem,
tās nemaz neminēju, tā saka autors. Tāpēc top arī jauna grāmata. Grāmatu
“Ešelons dodas uz Vorkutu” dakterim nometnē sastaptie vācu draugi palīdz
grāmatu pārtulkot vācu valodā. 2005. gadā Astrīda Bertelson, kas dzīvo ASV,
tulkojusi un izdevusi Arnolda Vilerta grāmatu angļu valodā: "Destination Vorkuta” un tā tiek nodota
Latvijas Okupācijas muzejam.
1994. gadā nāk klajā Arnolda Vilerta grāmata par A un E vitamīniem
„Brīnumbērns vitamīnu ģimenē”. Grāmata par E vitamīnu ir punkts zinātniskajiem
darbiem. Pēdējā zinātniskajā grāmatā populārā veidā tiek izklāstīti jaunākie
dati par E vitamīnu, kas ir parādījušies latviešu un ārzemju zinātniskajās
publikācijās. Autors vairākus gadu desmitus ne tikai sistemātiski sekojis
zinātniskajai literatūrai par E vitamīna nozīmi organisma dzīvības norisēs, bet
arī pats laboratorijas apstākļos veicis pētījumus un novērojumus. Pētījuma
rezultāti atspoguļojas disertācijas un daļēji arī šajā darbā.
Arnolds Vilerts turpina rakstīt atmiņas – izdošanai tiek gatavots stāstu
krājums par trimdas ceļā sastaptajām izcilajām personībām. Ļoti daudz daktera
laika aizņem sarakstes ar Vācijas, Krievijas, Austrijas un Zviedrijas
izārstētajiem pacientiem, kas ir kļuvuši par draugiem.
1994. gada 11. februārī Arnolds Vilerts saņem godpilno un augsto
medicīnas zinātņu doktora grādu. To oficiāli apstiprina Latvijas
Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta Habilitācijas un promocijas
padomes lēmums un iegūtais diploms. Aizstāv disertāciju “Galējo ziemeļu nodrošinātība
ar vitamīniem A (retinols) un E (tokoferols) un iegūst medicīnas zinātņu
kandidāta grādu. Diploma pasniegšanas laikā Arnoldam Vilertam pasaka, ka ir
pirmais no politieslodzītajiem, kas saņem doktora grādu.
1994. gadā Arnolds Vilerts var pajokot, ka uz Ziemeļiem devies, lai
ievāktu darbus disertācijas darba izstrādāšanai. Dažas daktera un grāmatas
autora atziņas par vitamīnu nozīmi ikdienas uzturā ir ņemtas vērā un
rekomendētas izmantot sabiedriskajā ēdināšanā. 1993. gada Vispasaules ārstu
kongresā Rīgā Arnolds Vilerts runā par pētījumiem un secinājumiem E vitamīna
ietekme uz bērnu dzimstību. Runa ieinteresē speciālistus, jo šī tēma pasaulē vēl
nav skatīta tādā veidā. Dakteris gatavo brošūru par E vitamīnu. Brošūrā
paustajam vajadzētu ieintriģēt sabiedrību, jo nevar neuztraukt dzimstības
samazināšana Latvijā, grūtniecības patoloģijas. Šis izdevums ir liels
ieguldījums dzimstības problēmu izpētē, tas katram liek aizdomāties par sava asinssastāva
uzlabošanu ar vienkāršiem līdzekļiem.
Lielo apbalvojumu – 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni ārsts saņem 1995.
gada 3. maijā. Ordeni Arnolds Vilerts saņem vienā reizē ar labi zināmiem
cilvēkiem kā – Ivaru Godmani, Imantu Ziedoni, Daini Īvānu, Vairu Vīķi-Freibergu
un vēl daudzām izcilām personībām. Arnolds Vilerts par ordeņa pasniegšanas
dienu intervijā “…un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem
parādniekiem” stāsta:
“Kad mūs ieveda apbalvošanas zālē, mana vieta bija starp profesoru Ilmāru
Lazovski un aktrisi Veru Singajevsku. Vēroju sejas. Skumjš izskatījās Peters,
uzkrītoša bija Paula pasvītrotā nopietnība, daudziem bija valgas acis [..] Es
jutos brīvi šādā sabiedrībā, jo nerespektēju amatu amata dēļ, bet personības.
Patīkams pārsteigums bija apsveicēji no Talsiem – slimnīcas galvenais ārsts
Tālis Kauliņš, Inese Makstniece no rajona padomes… Tas ļoti aizkustināja.”
1996. gadā Arnoldam Vilertam ir uzticēts darbs pieminekļa Koklētājs
pamatos ievietot kapsulu, taču dakteris atsakās, jo ir nesen atgriezies no Vācijas, kur uzstājies
ar referātiem, un vēlas atpūsties. Tā nu godpilno uzdevumu uztic Sporta nama
direktoram uz dzejniekam Rihardam Kalniņam.
Arnolds Vilerts savā ārsta mūžā saņēmis vairākus Atzinības un Goda
rakstus, sava darba novērtējumus, taču mums, talsiniekiem, skaistu un īsu
Vilerta mūža novērtējumu pasacījusi rakstniece Lūcija Ķuzāne: "Laimīgie Talsi!
Pie jums dzīvojis tik interesants cilvēks...”
2001. gada jūlija beigās nekrologā slimnīcas kolēģi par Arnoldu Vilertu raksta:
Arnolds Vilerts ir apbedīts Talsu Jaunajos kapos.
Arnolda Vilerta darbi:
“Ešelons dodas uz Vorkutu” (1993);
“Brīnumbērns vitamīnu ģimenē”
(1994).
[1] Meinarts, R. Cilvēkam var palīdzēt ar smaidu //
Kurzemes ekspresis Nr. 35 (1995. gada 3. maijs)
[2] Blumberga, G. Tas stars, kas dvēselē 5. … palīdzēt, līdzi
just // Talsu Vēstis Nr. 71 (1990. gada 16. jūnijs)
[3] Kārkluvalka, I. “… un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs
piedodam saviem parādniekiem” // Talsu Vēstis Nr. 69 (1995, 10.jūn.)
[4] Talsu slimnīcas
darbinieki. Atvadu vārdi Arnoldam
Vilertam – ārstam, zinātniekam, skolotājam lielam Cilvēkam // Talsu Vēstis
Nr, 89 (2001, 31. jūlijs)
Materiālu sagatavojusi Elza Āboliņa
Talsu Galvenā bibliotēka
2020
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta