Lūcija Volberga
Dzimusi Krasnojarskas apgabala Tjuhtetā.
Dzejniece, rakstniece, grāmatu autore, leļļu kolekcionāre.
Ilgus gadus dzīvojusi Sabilē, veltot pilsētai arī daudz skaistu dzejas vārdu.
Laiku pa laikam sabilnieki tikušies Lūcija Volbergas dzejas vakaros lai iepazītu jaunumus viņas plašajā savākto rotaļlietu kolekcijā. Apbraukājusi arī citas Latvijas bibliotēkas. Par šīs plašās kolekcijas pirmsākumiem izlasāms žurnālistes Ilzes Kārkluvalkas sarunā ar Lūciju Volbergu „ Gaismas un mīlestības pusē” („Talsu Vēstis”, 2007. gada 3. novembris):
„Tas sākās ar to, ka ārsts pateica: es nekad nebūšu tāds bērns, kā visi pārējie. Man tad bija 16 gadi. Vistrakākais vecums, kad visasāk izjūti apkārtējo skatus, teikumus, pieskārienus. Es mēnesi raudāju. Uzvilku segu pāri galvai un domāju – viss! Mana dzīve ir cauri! Tagad tupēšu tikai mājās, istabā. Un tad es iedomājos: varbūt šajā mirklī kādam sāp vairāk nekā man, kādam ir vēl grūtāk. Man sāp, bet es varu ar to cilvēku padalīties, varbūt viņam paliktu labāk. Bet kā tas būs, ja aizbraukšu pie cilvēka ar nopietnām problēmām un teikšu: „Tas nekas, ka tev nav kāju” vai „Tas nekas, ka tev nav roku, bet neskumsti!” Muļķīgi… Vajag kaut kā citādāk tam cilvēkam tikt klāt. Jau tad man veidojās leļļu kolekcija ar skaistām, greznām dāmām, un bija arī lācītis bez actiņas, pelīte bez ķepiņas. Sāku braukāt pa Latvijas bērnunamiem pie bērniem ar problēmām un teikt: paskaties, cik dzīve ir skaista, cik daudz skaistu cilvēku, un mēs visi dzīvojam kopā, un tas nekas, ka tu esi citādāks, jo, redzi, slimais lācītis ir ļoti labi iejuties mūsu vidū , un mēs viņu tikai vairāk mīlam un saudzējam.” Lūcija Volberga nav padevusies – viņa ir salauzusi stereotipu par nabaga invalīdu, kuram klusītiņām jāsēž stūrītī un jābūt pateicīgam par žēlastības druskām, ko garāmgājēji pa reizēm atmet. Bet vissvarīgākais – viņa aicina ikvienu ienākt šajā pasaulē, justies gaidītam un mīlētam”[1].
2003. gadā latviešu sieviešu invalīdu asociācijas „Aspazija” izdevumā nākusi klajā L. Volbergas dzeju grāmata „Viens vienīgs pieskāriens”, un šajā pašā redakcijā 2007. gadā iznākusi dzejoļu grāmata „Buča”, kuras apakštitulā rakstīts: „dzeja bērniem un ne tikai…[2]”
Sabilei un 15. Vīna svētkiem Lūcija Volberga veltījusi divus dzejoļus.
Par nopelniem Sabiles tēla popularizēšanā, Lūcijas Volbergas vārds 2010. gada 18. novembrī ierakstīts Sabiles pilsētās Goda grāmatā.
Vīna svētki Sabilē
Lai skurbums, dullums
Šajās dienās gulēt neaiziet,
Lai atkal dziedam pilskalnā,
Kad saule riet.
Lai zaļa vīnoga vēl ilgi
Atceroties mieru jauc,
Un citu gadu atkal
Visus kopā sauc.
Lai šogad atkal svētkiem
Varam sevi ļaut,
Un vējiem drosme
Mājām jumtus raut!
Trīs krāsas Sabilē
Pārsteiguma sauciens skaļš,
Tikai lillā, dzeltens, zaļš!
Svētki, Vīna svētki klāt,
Sirds sit straujāk savādāk.
Vīna svētki Sabilē
Pati daba gavilē.
Smaida jauns un dejo vecs -
Dzeltens, zaļš un violets.
Svētki aizies, skurbums tīsies vīnstīgās,
Tomēr dullums paliks,
Paliks vīnogās –
Violetās, zaļās, dzeltenās.
2024. gada 8. jūnijā Sabiles centra laukumā notika sirsnīgu vārdu vakars ‘’Atmiņās kavēties’’. Sabilniece Lūcija Volberga stāstos, dzejā, mūzikā un atmiņās[3].
[1] Ilze Kārkluvalka. Gaismas un mīlestības pusē// Talsu Vēstis, Nr.128(2007.gada 3. novembris), 5.lpp.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Sanita Balode
Talsu Galvenā bibliotēka
2024
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
