Edgars Volganskis

(Kolka)

(1912. gada 14. septembris – 2003. gada 20. decembris)

lībiešu teologs, kultūras darbinieks, lībiešu dzejnieks

Dzimis Košragā.

Vecāki  Didriķis un Līna Volganski. Edgars ģimenē ir no četriem viņu bērniem otrais.

Beidzis Mazirbes pamatskolu, tālāk mācījies Ventspils ģimnāzijā. Pēc tam brīvprātīgi devies karadienestā[1].

Žurnāla "Liesma” 1988. gada 9 numurā rubrikā "Autogrāfs "Liesmai” Edgars Vālgamā stāsta:

"Tolaik, trīsdesmito gadu gājumā, somi un igauņi bija ļoti ieinteresēti par lībiešiem un gribēja palīdzēt tiem izdzīvot. Šīs tautas dažādos veidos pabalstīja lībiešu jaunos, arī dodot izglītību. Un es biju viens no tiem. Latvijas valsts tolaik bija jauna patstāvība, un līdz ar to latviešos bija liela sajūsmība par savu tautību, savu nacionālo esību. Par tādu mazu lībiešu tautiņu jau neko daudz nebija ieinteresēti. Bija pat tādi latvieši, kas nemaz nesaprata to lietu: sak, kas tad tie par čangaļiem ir – tie lībieši… Lai gan gadu gājumā Latvijas valsts sāk drusciņ mūs pabalstīt, piemēram, kopā ar igauņiem, somiem un ungāriem ceļot lībiešu namu Mazirbē[2].”

1933. gadā Edgars Volganskis dodas uz Helsinkiem. Somu draugi viņam bija iecerējuši filoloģijas studijas – nodarbošanos ar izmirstošo lībiešu valodu. Taču divdesmit vienu gadu vecais jauneklis izlemj citādāk: viņš studēs teoloģiju un atgriezīsies dzimtenē kā mācītājs. Edgars studē teoloģiju Helsinku universitātē.

Vēl būdams students iztulkojis Mārtiņa Lutera "Mazo kateķismu ‘’. Par Helsinku universitātes teoloģijas studentu biedrības savāktajiem līdzekļiem grāmata iespiesta 500 eksemplāros. To Edgars personīgi izdalījis lībiešu vidū[3]. Pēc studiju beigšanas palicis Somijā, strādājis par mācītāju. Tulkojis un rakstījis dažādiem preses izdevumiem.

1939. gadā, beidzis studijas; kļūst par Somijas pavalstnieku; uzsāk darbu luterāņu draudzēs. Kļūdams Somijas pavalstnieks, Edgars Volganskis maina savu uzvārdu – Vālgamā (arī viņa tēvs Didriķis Volganskis lietojis šo uzvārdu kā  pseidonīmu). Lībiešu valodā tas nozīmē: valgums, sedums. Vārdam "sedums” divas nozīmes: jūras līcis, piestātne – un arī valgums, vieta jūras krastā, kur zvejnieki, atgriežoties no jūras, sabrauc vienkopus laivas un izkar tīklus. Dzīvojot Somijā Edgars Vālgamā pārtulko somu valodā mūsu tautas eposu "Lāčplēsis”[4].

Kara gados nekādas sarakstes ar mājām nebija iespējamas. Šī iemesla dēļ Vālgamā nezināja, kā klājās dzimtenē viņa vecākiem. Jau iepriekš minētajā laikraksta "Liesma” numurā Edgars Vālgamā stāsta:

"Izmēģināju dabūt atļauju braukt ciemos pie vecākiem, bet vienmēr mani atraidīja. Cīnījos, kamēr beidzot ar prezidenta Kekonena draudzīgu palīdzību dabūju atļauju braukt 1965. gadā. Un tad vecāki, paldies Dievam, vēl bija dzīvi, satiku viņus mājās Košragā. Ierēdņi bija tik laipni, ka solīja: nākošgad arī varēšu tikt, ja gribēšu. Man līdzi pirmo reizi bija viens no dēliem, otrreiz bija dēls un meita[5]”.

Edgaram ir pieci dēli un divas meitas. Tomēr ne dēliem, ne meitām, ne mazbērniem E. Vālgamā nav mācījis lībiešu valodu – apzināti domājot par savu bērnu drošību[6].

Sešdesmito gadu beigās dzimtā Košraga kapsētā tika guldīti Edgara Vālgamā vecāki, taču atļauja ciemos braukšanai izdevās saņemt vienīgi līdz Rīgai[7].

Dzeja publicēta lībiešu dzejnieku dzejas krājumā  "Es viltīgāks par tevi, menca!” (1998).  Dzejolī  "Lībiešu māte” dzejnieks aicina neaizmirst un nelaist zudībā savas tautas valodu[8].

Edgara Vālgamā dēls Lauri Vālgamā ir Somijas lībietis, kurš aktīvi darbojas lībiešu kultūras un valodas mantojuma saglabāšanā Latvijā un Somijā. Vālgamā ģimene ir pazīstama un cienījama ģimene Somijā. "Lībiešu gadagrāmatā 2006. gadam” iekļauts Lauri Vālgamā raksts '" Mazirbes un Lemi draudzes sadarbība”:

"Mans tēvs, mācītājs Edgars Vālgamā, 1989. gada 6. augustā pēc ilgiem gadiem atkal sprediķoja savā jaunības dievnamā un iesvētīja te lībiešu karogu...[9]”

Miris Īti ciemā Somijā.

Par Edgaru Volganski kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Sanita Balode

Talsu Galvenā bibliotēka

2022

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta