Dzintra Žuravska

(Roja/Sabile)

prozaiķe un dzejniece

Dzimusi Rīgā kā otrais bērns piecu bērnu ģimenē. Bērnība aizritējusi Abavas ciema “Dižgriķos” (tagad: Valgales ciems). Dzimtais uzvārds: Poga.

Dzintras Pogas ģimene bieži mainījusi dzīves vietas sakarā ar tēva darba specifiku. Tēvs bijis agronoms, bieži ticis norīkots strādāt dažādās Kurzemes vietās. Māte radiniece Ernestam Birzniekam Upītim (1871-1960). Mammas brālēns ir vēsturnieks Žanis Karlsons (1899-1976) – rakstnieks, vairāku grāmatu autors. Ģimenes koks pamatīgi izpētīts līdz tālajam 17. gadsimtam.

Dzintra Žuravska iemācījusies lasīt 5 gadu vecumā – veclaiku drukā. Skolas gaitas uzsākusi Vānes septiņgadīgā skolā[1], taču pamatskolu beigusi Zūru skolā[2]. 8. klasē sākusi mācīties Ventspils J. Fabriciusa vidusskolā[3], bet 9. klasē mācījusies jau Sabiles vidusskolā, jo vecāki nopirkuši māju Veģos. Sabiles vidusskolu absolvējusi 1957. gadā. Pirmā publikācija 1957. gadā - Dzejolis "Vīnogas", kas publicēts Tukuma rajona laikrakstā "Sarkanā Kandava".

LVU studente vasarā vecāku mājās

kopā ar vīru Aleksi meitas Inas izlaidumā

1965. gadā no darba Mērsraga skolā aizgājusi veselības dēļ. Jau bērna gados pamatskolas laikā rakstniecei tika atklātas redzes problēmas, bet pēc meitas piedzimšanas redze vēl vairāk pasliktinājusies, sākusies tīklenes distrofija, skolotājas darbu nācies pārtraukt:

“Iedzimta acu kaite neļauj man skaidri saskatīt lietas tālumā. Protams, reizēm tas ļoti sarežģī dzīvi, bet es sev nekad neesmu devusi atlaides. Man 10. klasē ārsti gribēja aizliegt turpināt mācības vidusskolā, bet es neklausīju. Augstskolas pēdējā gadā atkal bija slimības saasinājums, bet nevarēju iet slimnīcā – jāraksta diplomdarbs. Taču katrai tumšai lietai ir arī gaišā pusīte. Man viss bija jāpatur galvā, attīstījās domāšana, atmiņa, iekšējā pasaule, jo uz ārējo jau nevarēju paļauties. Nevienu referātu vai runu neesmu lasījusi no papīra, es to izdomāju un tad norunāju. Kā tas izskatītos, ja, papīra lapu degunam piebāzusi, mēģinātu lasīt?..”[5]

1960-to gadu beigās Dzintra Žuravska strādājusi Mērsraga kultūras namā par mākslinieciskās daļas vadītāju.  1970. gadā ģimene pārcēlusies uz Rojas pusi. Žocenē neilgu laiku piestrādājusi kolhoza “Banga” zvejas rīku noliktavā par noliktavas pārzini. Vēlākos gados strādājusi par bibliotekāri Rojas vidusskolas bibliotēkā (1972 -1988). Pensijā devusies 49 gadu vecumā. Dzintra Žuravska ir daudzu dzejoļu krājumu, stāstu grāmatu (arī stāstu krājumu pusaudžiem) un romānu autore. Pirmais dzejas krājums “Jūras noburtais”(1976), pēc vairākiem gadiem “Piemares vējos” (1993). “Ievērību ir guvušas rakstnieces stāstu grāmatas “Meža sonāte” (1979), “Maksa par nodevību” (1989) un “Dzeguzēns” (1997)”.[6]

1984. gadā izdevniecībā „Avots” izdota grāmata “Kā pasaules vidū”, kurā stāstīts par zvejnieku kolhoza “Banga” priekšsēdētāju Miķeli Lismentu (1926-1998). Rakstniece sarakstījusi grāmatu "Pusvārdā pārtrauktā dziesma” (1997) par mūsu novadnieku, mūziķi, koru diriģentu un komponistu Ziedoni Lindi (1938-1996). Dzintra Žuravska atminas [8]:

“Dažkārt Ziedonis man zvanīja, kad vajadzēja dziesmai vārdus – par tādu un tādu tēmu; tad no rīta tapa teksts, pusdienā sacerēja melodiju, pievakarē iestudēja un vakarā jau dziedāja. Viņam bija ļoti daudz melodiju. Žēl, ka nav neviena, kas viņa muzikālo mantojumu virzītu tālāk.” [..] “Katram darbam jābūt noskaņai. Arī dzejolim – tas jāizveido tā, lai skanētu. Ziedonim kopējo toni dabūju viņa dienasgrāmatā. Mūziķis mīlēja humoru, un tas arī jūtams grāmatā. Ar Ziedoni Lindi varēja būt vai nu uz “Tu”, vai nekādi [..]”

Lielu sava mūža daļu rakstniece veltījusi savas Likteņa vietas – Kurzemes piekrastes un ļaužu dzīvesstāstu izpētei. Sarakstījusi 7 romānu ciklu “Skarbajā krastā”, par kuru autorei piešķirta Egona Līva literārā prēmija.

“Pati brīnos, ka esmu to paveikusi – romānu ciklam “Skarbajā krastā” esmu veltījusi 35 gadus darba,”

stāsta autore [9]. 2018. gadā iznāca Dzintras Žuravskas 42. grāmata dzejas krājums “Laikmetu atšalkās”, kas veltīts Latvijas simtgadei.[10]

“Tajā apkopoti un sakārtoti vairāku gadu laikā tapušie dzejoļi. Grāmatas mākslinieciskajā noformējumā izmantoti meitas Inas Žuravskas zīmējumi.”

Dzintra Žuravska iesaistās novada literārajā dzīvē un notikumos, piedalās Kurzemes dzejas dienās. Novadnieces darbi publicēti novada literātu dzejas kopkrājumos, dzeja un prozas darbi publicēti Latvijas preses izdevumos. Piedalījusies žurnāla  „Karogs” un R. Gerkena rīkotajos romānu konkursos. Dzintra Žuravska ir ansambļa „Līvi” izpildītā Ērika Ķiģeļa dziesmas „Svētelis” vārdu autore. Rakstniece ir arī Rojas vidusskolas 35. dzimšanas dienai mūziķa Jāņa Kalniņa komponētās  himnas vārdu autore. 2006. gada 11. novembrī, Lāčplēša dienā, Dzintra Žuravska saņēmusi valdības apbalvojumu no toreizējās Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas – Atzinības krusta Lielo sevišķās pakāpes goda zīmi – kā rakstniecei, kultūras un sabiedriskā darba veicējai  par nopelniem Latvijas valsts labā. 2008. gada 1. janvārī viņa uzņemta Latvijas Rakstnieku savienībā.

Dzintras Žuravskas literārie darbi:

“Lata romānu” sērija:

“Cietsirdīgās spēles” (2003);

“Miljonu medības”(2005); 

“Desmit pēdējās dienas” (2007);

“Svešā sirds. Nakts viesi” (2008);

“Būt sievietei baltā” (2010).

Dzejas krājumi:

“Jūras noburtais” (1976);

“Piemares vējos” (1993);

“Laika zīmes” (2005);

“Cauri varavīksnes vārtiem” (2008);

“Savas pasaules vidū” (2014);

“Balto spārnu ēnā” (2015);

“Ar ceļa vēju” (2016);

“Laikmetu atšalkās” (2018);

"Uz gaismas sliekšņa'' (2020);

"Gadskārtu saulgriežos'' (2021);

"Man viena mūža nepietiek(2023).

Kopkrājumi:

“Laiks kā pulkstenis tikšķ” (2007);

“Kurzemes dzejas burtnīca: 2007” (2007);

“Dziesmas” (2013).

Romānu cikls “Skarbajā krastā”, kas sastāv no:

 “Nolādēto ciems” (1.gr. 2007),

“Karu krustcelēs” (2.gr. 2007),

“Cerību vārtos” (3.gr. 2008),

“Kurzemes katlā” (4.gr. 2008),

“Atgūtās pajumtes” (5.gr. 2009),

“Viļņa virsotnē” (6.gr. 2011),

“Ne jau pēdējo dienu dzīvojam” (7.gr.2011).

Stāsti:

 “Meža sonāte” (1979),

“Maksa par nodevību” (1989);

“Dzeguzēns” (1997);

“Balto buru pasaulē” (2006); 

“Mazais, Unamuna un citi” (2010); 

“Piecžuburis” (2013).

Latviešu rakstnieku stāsti un pasakas bērniem. 2.g. –

 “Putnu ceļš” (1989).

Veltījums Mērsraga vidusskolas bijušās mācību pārzines Teklas Ceravas piemiņai, saviem bijušajiem kolēģiem un audzēkņiem –

 “Saules stars asaru lāsē” (2009).

Romāni:

 “Cietsirdīgās spēles” (2003);

“Uz baltās nebūtības sliekšņa” (2007);

“Desmit pēdējās dienas” (2007);

“Sarkano saulrietu salā” (2008);

“Senču mantojums un lāsts” (2012);

“Izcirtumā dzērve kliedz” (2012); 

“Testaments” (2014);

“Nakts mūža garumā” (2014);

“Labirinta sindroms” (2016);

“Kad bumerangs atgriežas” (2016);

“Iegūstot zaudēts, zaudējot iegūts” (2017);

“Vieta, kur sirds silst” (2018);

"Kā pa plānu ledu'' (2019);

"Tauriņa lidojums ugunī'' (2021);

" Kam tiks mantojums'' (2021);

"Svešs starp savējiem'' (2022);

"Likteņa krustpunktos'' (2023).

Dokumentālie stāsti:

 “..kā pasaules vidū” (1984);

“Maksa par nodevību” (1989).

Atmiņas par komponistu –

 “Pusvārdā pārtraukta dziesma” (1997).

Improvizācijas par teātra tēmu –

 “Rampas viņā pusē” (2015).

Eseja –

“Gaismas pielietā tumsā”.

Par Dzintru Žuravsku kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Agnese Krauze

Talsu Galvenā bibliotēka

2019

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta