Arnolds Zaļais
(Ģibuļi)

           (1903. gada 22.februāris - 2000.gada                                                                   12.  janvāris)

tautsaimnieks, ekonomikas zinātņu kandidāts, sabiedriskais darbinieks, radījis literārus darbus ar kultūrvēsturisku nozīmi

Dzimis Vidzemē, Grašu muižā, kur viņa tēvs Jēkabs Zaļais bijis barona Kālena dārznieks. Trīs sējumos „Mana mūža atmiņas” (autora izdevums 1995.-1997.g.) Arnolds Zaļais uzrakstījis ne tikai autobiogrāfiju, bet arī literāri un kultūrvēsturiski nozīmīgu darbu, kas attēlo vai visa 20. gadsimta garumā latviešu censoņa un latviešu tautas likteņgaitas[1].

Bērnību pavadījis Pastendē pie Talsiem. Tēvs kalpojis pie barona Hāna par dārznieku viņam piederošajā Pastendes muižā. Zēna pirmās spilgtākās atmiņas saistās ar astoņiem bezrūpīgajiem gadiem, kas pavadīti mūsu pusē. Ar bērna jūsmas pilnajām acīm  Arnolds skata skaisto muižas apkārtni, parku, dīķus, norises dabā, ģimeni, bērnības draugus. Uz mūžu viņš patur atmiņā šeit sastaptos cilvēkus. Dažus no tiem viņam laimējas sastapt arī mūža otrajā pusē, dzīvojot emigrācijā[2].

Pirmās skolas gaitas uzsācis Talsos, Cirķeļa tirdzniecības skolā (1912.-1915.g.). Skola ir dārga, par mācībām jāmaksā 75 zelta rubļi gadā, toties tur māca vairākas svešvalodas[3].

Savā grāmatā „Mana mūža atmiņas” A. Zaļais stāsta par arī par skolu, kur  valdījusi stingra disciplīna un krievu gars. Skolēni uz ielas drīkstēja uzturēties tikai līdz pulksten 20.00. Visas mācības, izņemot latviešu valodu un ticības mācību, bija krievu valodā. Grāmatā daudz lappušu veltītas skolotāju un klasesbiedru raksturojumiem. Ziemassvētku eglīti skolā katru gadu dedzināja jau 2. decembrī, jo šajā dienā skolas direktoram Cirķeļa kungam bija dzimšanas diena[4].

Grāmatā iepazīstam Talsus 20. gadsimta sākumā. Tajā laikā Talsos ir 4000 iedzīvotāju. A. Zaļais ir liecinieks daudziem to gadu notikumiem – bankas nama celtniecībai 1912. gadā, triku rādīšanai Māras tirgū, Borodinas kaujas 100. gadadienas svinībām Talsos[5].

1915. gada pavasarī, kad vācu armija iebruka Kurzemē, Zaļo ģimene devās bēgļu gaitās uz Ukrainu, kur uzturējās līdz 1921. gadam[6].

Liela neatlaidība un censoņa gars A. Zaļo pavadījuši visu mūžu. Laika posms no 1921. līdz 1940. gadam viņam noritēja Latvijas elites aprindās. 1922. gadā Zaļais beidza Rīgas 2. vidusskolu. Pašmācības ceļā viņš apguva stenogrāfiju. Šī māka viņam daudzus gadus palīdzēja sagādāt līdzekļus dzīvošanai un studijām. Vēl būdams ģimnāzists, viņš sāka stenografēt Satversmes sapulcē un bijis debašu stenogrāfs visās četrās Saeimās[7].

Studējis Latvijas universitātē tautsaimniecību. Tai laikā arī nodibinājis ģimeni. Kopā ar 46. studentiem nodibinājis studentu korporāciju Fraternitas Livonica. 1930. gadā viņš beidza augstskolu, iegūstot ekonomisko zinātņu kandidāta grādu, A. Zaļo atstāj katedrā Okupācijas gados viņš bijis pārtikas rūpniecības plānotājs. Ģimene no Latvijas emigrējusi 1944. gada 12. oktobrī. Kara beigas sagaidījis Saksijā. Pēckara gados ģimene nokļuvusi Vācijā, pārvietoto personu nometnē, no kurienes 1949. gadā ieceļojusi Amerikā un apmetusies uz dzīvi Talsā, Oklahomā. Sākumā strādājis vienkāršus darbus, vēlāk strādājis Oklahomas valsts nodokļu departamentā kā nodokļu inspektors, no kurienes arī aizgājis pensijā[8].

Dzīves laikā zaudējis sievu Helēnu un dēlu Juri. Ir meita Aija Vegnere, trīs mazbērni un mazmazmeita[9].

Miris 2000. gada 12. janvārī ASV, Atlantā, Džordžijas pavalstī[10].

Par Arnoldu Zaļo kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Sanita Balode

Talsu Galvenā bibliotēka

2023

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta