Arnis Akmeņlauks
06.06.1937.–05.08.2024.
kinorežisors, scenārists
Dzimis Rīgā, taču bērnība pavadīta Vandzenē. Mācījies Vandzenē un Talsos. Strādājis Rīgas kinostudijā, bijis Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedrs.
Personiskā informācija
Dzimis Rīgā, taču bērnību pavadījis Vandzenē, kur Akmeņlauku dzimta dzīvojusi vairākās paaudzēs, kalpodama muižā.
Laikā no 1945. gada līdz 1952. gadam mācījies Vandzenes septiņgadīgajā skolā, pēc tam mācības turpinājis Talsu vidusskolā un Talsu sporta skolas Vieglatlētikas nodaļā. Vidusskolā no 9. klases uzreiz ticis pārcelts 11. klasē, jo rudenī nolicis 10. klases eksāmenus visos priekšmetos. Tālākajos gados mācījies Kaspijas Augstākās Jūras karaskolas Mīnētāju–torpēdistu fakultātē. Laikā no 1965. līdz 1969. gadam studējis Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta Kinorežisoru fakultātē.
Darbība
Dienējis kara flotē kā kuģa komandieris.
Pēc armijas bijis inženieris konstruktors Rīgas kinostudijā. Tālākajos gados A. Akmeņlauks bijis Rīgas kinostudijas administrators, filmu direktora vietas izpildītājs, režisors, operators, raidījuma „Gaismēnas” un citu filmu vadītājs un veidotājs. Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedrs kopš 1982. gada.
Laikā no 1994. gada līdz 1997. gadam – Rīgas domnieks, deputāts[1].
Filmogrāfija
Kinožurnāli:
„Deglis";
„Karavīrs";
„Pionieris" (no 1989. gada nosaukums ir „Pastarītis");
„Padomju Latvija", Nr. 3 (1974);
„Gaismēnas" (1976–1995).
„Karavīrs";
„Pionieris" (no 1989. gada nosaukums ir „Pastarītis");
„Padomju Latvija", Nr. 3 (1974);
„Gaismēnas" (1976–1995).
Dokumentālās filmas:
„Zemes saimnieki" (1970);„Valatas mantinieki" (1971);
„Daba. Cilvēks. Likums" (1972);
„Krievijas poligons" (1995) u. c.
Apbalvojumi
Par kinožurnāliem
„Gaismēnas” 1989. gadā saņēmis Latvijas Valsts prēmiju. Lielā Kristapa balvas laureāts 1987. gadā kategorijā
„Labākā dokumentālā filma”.
Avoti
R. Mellups rakstā „Patiesības paudējs” („Padomju Karogs”, 1988. gada 20. februāris), veltītā kinorežisora 50. dzimšanas dienai, lasāms ne tikai par A. Akmeņlauka radošajā mūžā veiktām lietām un saņemtajiem apbalvojumiem, bet arī par Vandzeni un viņa bērnības laiku:
„Bērnību viņš pavadījis Vandzenē, kur Akmeņlauku dzimta dzīvojusi daudzās paaudzēs, kalpodama muižai. Daudz labu un skaistu atmiņu Arnim par bērnību un skolas gadiem. Allaž atceras vectēvu, kuram vasarās gājis palīgā purvā rakt kūdru. Tā viņš no savas dzimtas pārmantojis darba tikumu, godīgumu un mīlestību pret savu zemi. (..) Vēl daži vārdi jāpasaka par Arņa Akmeņlauka mīlestību un lielo cieņu pret pirmo skolu, skolotājiem un sevišķi – savu pirmo audzinātāju Olgu Āboliņu, kuru Arnis Allaž apciemo. (..) Kad pēc piecdesmitās gadskārtas Arnim vēstulē jautāju, kā turpmākā dzīve būtu viņam veidojama, Arnis man atbildēja: „Man jābūt labākam, gudrākam, cilvēcīgākam un vēl jāmācās, lai atlikušo mūža daļu vairāk varētu kalpot savai tautai!” Domāju, ka tā ir īstena cilvēka dzīves jēga.”
[1] LSM.lv Kultūras redakcija. (2024). Mūžībā devies režisors Arnis Akmeņlauks. lsm.lv. 08.08. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/08.08.2024-muziba-devies-rezisors-arnis-akmenlauks.a564337/
Par Arni Akmeņlauku kopkatalogā
Meklēšanas rezultātus Talsu novada bibliotēku kopkatalogā skatīt šeit.
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
