Armands Alfrēds Aukmanis
04.05.1928.–09.08.2010.
rakstnieks, mežsargs
Dzimis Puiškalnciemā, Dundagas pagastā. Rakstījis dzeju un prozu; literārais pseidonīms – Armands Kurzemnieks. Apbedīts Valdemārpilī.
Personiskā informācija
Dzimis Dundagas pagasta Puiškalnciema „Vācos”, dzīvojis Valdgales pagasta Cīruļu „Birzniekos”. Par savu ģimeni A. Aukmanis stāsta[1]:
„[..] „Pērkoņkalni” bija vectēva mājas, bet tad tēvs aizgāja uz „Vāciem” par rentnieku. Bijām trīs bērni, tad māte nomira, tēvs vēlreiz apprecējās, un nu bijām pieci. (..) Puiškalnciemā pilns bija ar Aukmaņiem. Manam vectēvam bija seši bērni, un visiem sešiem – atkal seši. [..]”
Mācījies Kandavas tehnikumā, taču to nepabeidza. Aizupes meža tehnikumā mācījies par elektriķi, savukārt 40 gadu vecumā absolvējis Rankas meža tehnikumu[2].
Armanda Alfrēda Aukmaņa izvadīšana mūžībā notika 2010. gada 12. augustā no Valdgales pagasta
„Birzniekiem”
uz Valdemārpils kapsētu.
Darbība
Neilgi pēc mācībām Kandavas tehnikumā sāka strādāt VEF konstruktoru birojā kā vecākais tehniķis konstruktors, līdz ar to kādu laiku dzīvoja Rīgā. Strādājis Zūrās par pasniedzēju, tad 10 gadus bijis Valdemārpils pārvietojamās mehanizētās kolonnas elektriķis. 20 gadus bijis mežsargs Valdgales sovhozā[3].
Armands Kurzemnieks ir pseidonīms, ar ko viņš darbojies literatūrā. Tā izvēles pamatojums – Kurzemē viņš ir dzimis un arī pavadījis bērnību[4].
2007. gadā SO „Aleksandra Pelēča lasītava” izdevumā klajā nākusi A. Aukmaņa grāmata „Flora, fauna, atmosfēra un viņu aktieri”. Pats autors saka[5]:
„Grāmatā ir mednieku stāsti. Daļa no tiem kādreiz tika publicēta „Latvijas Avīzē”. Es pats to visu, ko aprakstu, esmu pieredzējis un piedzīvojis toreiz, kad strādāju Valdgales sovhozā par mežsargu. Esmu naktis pavadījis mežā un pieredzējis visādas dīvainas lietas. Mēnesnīcā esmu izgājis meža pļaviņā, kurā dejo laumiņas, vai tas bija tā īstenībā, vai toreiz tikai redzēju kādu vīziju, nemāku teikt. Ne jau viss, ko pirmajā brīdī nevaram izskaidrot vai nesaprotam, ir jānoliedz. lai izdotu šo grāmatu, man palīdzēja Valdgales pašvaldība, un par to esmu bezgala pateicīgs. Grāmatai ir arī kultūrvēsturiska nozīme, jo par sovhoza laikiem maz kurš raksta un atceras. Man patīk strādāt ar Māri Arbidānu, ir bezgala žēl, ka viņš nu aizgājis mūžībā.”Izdevis grāmatu „Namiņš Kr. Valdemāra ielā 19”. Vēl cita A. Aukmaņa grāmata ir „Puiškalnciema Vācos”, kur iekļauti gan stāstiņi par bērnību, gan dzejoļi[6]. Autors stāsta[7]:
„Puiškalna ciema vairs nav, tas bija, braucot uz Ģipku. Grāmata ir par Ulmaņa laikiem. Man ir žēl, kādreiz, kad vēl bija dzīvs tēvs, vectēvs, maz esmu taujājis par savas dzimtas saknēm, vecvecākiem. Toreiz jaunībā tas pat nelikās interesanti. tagad šīs atziņas nākušas par vēlu, jo viņi visi ir jau zem velēnām. Atceros Puiškalna ciemā rīkotās zaļumballes, vēlāk daudzus no turienes izveda uz Sibīriju. Šo grāmatu veltu savai 14 gadus vecajai mazmazmeitiņai Evijai Reķei, viņa dzīvo Valdemārpilī. Gribu, lai viņa zina, kā bija manā jaunībā, kādi bija laiki, kā bērni gāja ganos. Vai tagad jūs kur redzat rudzu status, bet es atminos, kā tēva tēvs kūla labību ar spriguļiem. Man vajag atstāt liecību par to laiku, par cilvēkiem, par vēsturi. Lai paliek fotogrāfijas, ko aplūkot.”
Apbalvojumi
2007. gada 17. novembrī saņemts Atzinības raksts par radošu un aktīvu literāro un sabiedrisko darbību[8].
Avoti
[1] Brūvere, M. (2003). No Puiškalnciema cēlies un dzeju piedzīvojis stāstnieks. Talsu Vēstis, Nr. 118, 11.10. 4. lpp.
[2] Turpat.
[3] Turpat.
[4] Turpat.
[6] Brūvere, M. (2003). No Puiškalnciema cēlies un dzeju piedzīvojis stāstnieks. Talsu Vēstis, Nr. 118, 11.10. 4. lpp.
[7] Boguša, I. (2007). No mežsarga par rakstnieku. Talsu Vēstis, Nr. 144, 11.12. 8. lpp.
[8] Mertena, A. et. al. (2007). Latvijas valsts dzimšanas dienā. Talsu Vēstis, Nr. 133, 15.11. 4. lpp.
Attēls: Brūvere, M. (2003). No Puiškalnciema cēlies un dzeju piedzīvojis stāstnieks. Talsu Vēstis, Nr. 118, 11.10. 4. lpp.
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
