Foto no žurnāla Literatūra un Māksla Nr.51
Māksliniece dzimusi Vitebskā (Baltkrievijā) kalpotāju ģimenē. Agri zaudējusi vecākus un izaugusi krusttēva ģimenē Rīgā. Mācījusies Franču licejā. Absolvējusi Rīgas Pedagoģisko institūtu un 1949. gadā Latvijas Valsts Mākslas akadēmiju. Viņas skolotāji bijuši: Vilhelms Purvītis (1872-1945), Voldemārs Tone (1892-1958), Jānis Liepiņš (1894-1964) un Žoržs Braks (1882-1963). Topošās mākslinieces diplomdarbs “Baleta mēģinājumā” (1949) vairāk kā desmit gadus atradies akadēmijas grāmatvedības telpā un kalpojis kā paraugs turpmākajiem jaunajiem studentiem.
Strādājusi par skolotāju Rīgas 16. vidusskolā. No 1946. līdz 1947. gadam bijusi Rīgas Medicīnas darbinieku nama māksliniece. Studiju laikā (1947.-1950.g.) strādājusi Latvijas Vēstures institūtā. Viņai ir divi bērni – Leonīds Mauriņš (1943-2012) un Baiba Mauriņa, abi gleznotāji. Izstādēs piedalījusies kopš 1949. gada. Mākslinieku savienības biedre kopš 1956. gada. L. Auza bijusi kā vilcējspēks jaunajiem māksliniekiem, cenšoties viņus iedrošināt nebīties un uzdrošināties koši atklāt savu domu jēgu. Tai pašā laikā māksliniece atgādinājusi, ka māksla gleznot ir sūri un grūti jāizkopj, kamēr talants “uzplaukst”. L. Auzas bieži teikusi: “Es ticu darbam un sevis pārvarēšanai.” Viņa pati sākotnēji darbojusies kā stājgleznotāja, figurāliste, portretiste, atainojot visu sadzīvisko. Vēlāk viņai audekls kļuvis par šauru un izpaudusies kā monumentāliste, portretiste, atainojot ekoloģiju, senvēsturi un problēmas, kas saviļņojušas visu pasauli. L. Auza savā daiļradē izkopusi arvien jaunas nianses – saplūdināt ārējas un iekšējās pasaules plānus, rast to robežu, uz kuras parādības pāriet savā pretmetā.
Enciklopēdijā “Māksla un arhitektūra biogrāfijās” (Rīga: Latvijas Enciklopēdija, 1995) par mākslinieces glezniecības “rokrakstu” rakstīts:
"Kā viena no pirmajām latviešu glezniecībā (L. A.)
izmantojusi ne tikai krāsu, bet arī dažādus palīgmateriālus – metāla
skaidas, papīra un auduma uzlīmes, stikla lauskas."Ar mūsu novadu saistīta kopš 1966. gada, kad Talsu novadpētniecības un mākslas muzejā izveidota pirmā mākslinieces personālizstāde Talsos.
Gleznotājs Jēkabs Spriņģis (1907-2004) (“Padomju Karogs”, Nr.8 (1967,
19. janv.), 2.lpp.) viņas māksliniecisko veikumu raksturojis šādi:
“Kāpinātā krāsainība, uzsvērtie līniju ritmi un bagātā faktūra Auzas darbos nav pašmērķis, bet līdzeklis dziļakai, emocionālākai un ekspresīvākai satura atklāsmei. Tā nelielā klusā daba “Pusnaktī” nav vairs tikai priekšmetu gleznojums mēnesnīcā, bet rada vienreizējo, mazliet satraucošo noskaņu, kas tik labi atbilst nosaukumam. [..] Lidijas Auzas glezniecība saista ar gleznieciskumu, emocionalitāti, drosmi un arvien lielākas pilnības meklējumiem.”
Talsos bijušas vēl divas L. Auzas personālizstādes 1975. un 1986. gadā. No 1973. līdz 1980. gadam, dēvēta formāliste, Lidija Auza
strādājusi Talsos, piedalījusies Talsu mākslinieku plenēros. Triju gadu
laikā radījusi monumentālās sienu glezniecības darbu – triptihu „Kurzeme” (1973 – 1976), kas grezno Talsu administratīvās ēkas (Kareivju ielā Nr. 7) foajē.
“Zeme un zemes auglība brūnzaļi melnā gammā, ūdeņu zilums un saules dzeltenums. Stilizētā sarkanā krāsā atveidoti šī novada saimnieki — zvejnieki un gavilējošas tautu meitu figūras. Visu to apvij un saauž likteņceļi – tie ved arī uz sauli. Talsi, Kurzeme, Latvija — zeme, kurā esam piedzimuši dzīvojam un nomirsim”
šādiem vārdiem L. Auzas triptihu vērtē E. Zabis (“Lauku Dzīve”, Nr. 9 (1977), 29.-30. lpp.).
Viņas nākošais radītais lielformāta panno „Deviņu pakalnu pilsēta” (1976 – 1978) atrodas Talsu mākslas skolā, savukārt „Satikšanās” (1979 – 1980) un “Savienošanās” rotā Talsu dzimtsarakstu nodaļas foajē un ceremoniju zāles sienas. 1986. gadā Lidija Auza jau kā Talsu pilsētas Goda pilsone (kopš 1983. gada), organizējusi savu trešo darbu personālizstādi. Kompozīcijas bijušas sagrupētas pēc tematiem, piemēram, Krima, akvārija tēma, Latvijas dabas tēlojumi, pretkara tēma. Pirmreizējai apskatei tikuši nodoti darbi “Stādīju ieviņu”, “Talsu pilsētas portrets”.
Lidija Auza mirusi Rīgā 75 gadu vecumā. Par viņas aiziešanu mūžībā Latvijas mākslinieku savienība (“Literatūra un Māksla”, (1989, 23.dec.), 14.lpp.) raksta:
“Ienākusi pasaulē sveču mēneša skopajā gaismā un aizejot gada īsāko dienu krēslā, viņa atstāj mums sava Darba gaišumu.”Gleznotāja apglabāta Rīgas Meža kapos.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Lita Zandberga
Talsu Galvenā bibliotēka
2017
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
