Dzimis Dundagas pagasta “Mālejās”.[1]

1940. gadā uzsācis skolas gaitas Ģibzdes pamatskolā. Laikā no 1945. gada līdz 1950. gadam mācījies Dundagas vidusskolā. 1950. gadā iestājies Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē, kuru absolvējis 1955. gadā.[2]

Vecās Dundagas novada vietnes arhīvā par Arnoldu Auziņu rakstīts:[3]

"Jau pamatskolā Arnolds aizraujas ar lasīšanu, izlasot visas skolas bibliotēkā esošās grāmatas. Mācoties pirmajā klasē, Arnolds uzraksta savu pirmo dzejoli."

1954. gadā sācis strādāt laikraksta “Pionieris” redakcijā. 1977. gadā strādājis žurnāla “Draugs” redakcijā par literārās nodaļas vadītāju.[4]

1991. gadā devies pensijā.[5]

Arnolds Auziņš kopš 1991. gada ir Rakstnieku savienības, bet kopš 1959. gada Žurnālistu savienības biedrs. No 1999. gada darbojas Dramaturgu ģildē un Rīgas Latviešu biedrības literatūras sekcijā.[6]

Viņa pirmais dzejolis ar nosaukumu “Maija prieki” publicēts 1957. gadā laikrakstā “Pionieris”.[7]

Radio pasaku konkursā 1966. gadā un izdevniecības "Avots” aprakstu konkursā 1980. gadā saņēmis pirmās prēmijas. Vairākkārt godalgots arī žurnāla "Skola un Ģimene” rīkotajos stāstu konkursos.[8]

1967. gadā izdots pirmais dzejoļu krājums bērniem "Smaids”. Vēlāk izdotas vairākas dzejas grāmatas bērniem “Brīnumpupa” 1970. gadā, “Griezies, vilciņ” 1973. gadā, “Rabarbers” 1979. gadā un citas. Izdevis arī prozu bērniem, piemēram, “Mana ataudzina” 1969. gadā, “Nesoliet man karaļvalsti” 1977. gadā, “Skola uzlidos debesīs” 2003. gadā u.c. Izdevis arī lugas bērniem un iestudējis raidlugas.[9]

Dzeju pieaugušajiem izdevis grāmatās “Robotu ieeļļošana” 1974. gadā, “Ticība” 1979. gadā, “Mākoņstūmēja grēksūdze” 1994. gadā un citās. Izdevis arī grāmatas publicistikā, lugas pieaugušajiem, kā arī iestudējis raidlugas pieaugušajiem.[10]

2000. gadā izdevis lugu izlasi skolu pašdarbības teātriem “Spoks pilī”. Tulkojis arī E. Braginska lugu “Istaba”, kas Drāmas teātrī (tagad Latvijas Nacionālais teātris) iestudēta 1985. gadā.[11]

Darbojies dažādos žanros un rakstījis dzejoļus gan bērniem, gan pieaugušajiem. Lielu daļu no sava radošā mūža veltījis publicistikai, sarakstīdams piecas vēsturiska satura grāmatas. Sacerējis anekdotes gan par politiķiem, gan par rakstniekiem, kas apkopotas septiņās grāmatās. Vairāk nekā 300 dzejoļu izmantojuši daudzi komponisti – E. Īgenberga, R. Pauls, A. Kublinskis, R. Kalsons, G. Freklenfelds, V. Salaks, M. Celmiņš un citi. Dzejoļi atdzejoti angļu, krievu, lietuviešu, gruzīnu, somu un bulgāru valodās.[12]

Dundagas vārdu iespējams atrast vairākos Arnolda Auziņa aprakstos. Bērnības un skolas gados piedzīvotais motivējis autoru stāstiem un dzejoļiem. Dundagai ir veltīti vairāki dzejoļi, piemēram,  “Zaļumballe Dundagā”, “Bruģis, kura vairs nav”, “Dundagai”, “Dzimtene”, “Svētvakars” un citi. Ģibzdes ciemam veltīts dzejolis ar nosaukumu “Ģibzde”.[13]

Arnolds Auziņš ir Dundagas vidusskolas himnas vārdu autors.[14]

Vecās Dundagas novada vietnes arhīvā par Arnolda Auziņa saikni ar dzimto pusi rakstīts:[15]

"Kaut arī A. Auziņš dzīvo un strādā Rīgā, tomēr nekad nav pārtrūkusi viņa saikne ar dzimto novadu. Viņš vairākkārt viesojies skolā, piedalījies Dzejas dienu pasākumos, vienmēr centies būt Novadnieku dienās. [..] Gadiem ejot, dzejnieks arvien mīļāku atminas dzimto pusi, arvien biežāk to apciemo.. Šajās ciemu reizēs viņa sirds sildās gan bērnības, gan jaunības un skolas gadu atmiņās. Laukos notiekošās pārmaiņas skārušas arī Arnolda Auziņa ģimeni. Viņi ir atguvuši sava tēva īpašumu, salabojuši dzīvojamo māju, kurā dzīvo dēls Alnis ar ģimeni. A. Auziņš bieži piedalās dundadznieku rīkotajos svētkos un citos pasākumos. Tā sasmēlies spēku no novadnieku sirsnības kausa, veselīgu auru guvis no “Māleju” māju lielās liepas un ozola, atjaunots un uzlādēts, enerģijas pilns, viņš atgriežas Rīgā, lai turpinātu atkal radīt kādu jaunu darbu."

2019. gadā par Arnoldu Auziņu uzņemta dokumentālā filma “Es dzīvoju priecīgi”. To veidojusi Inga Nestere. Šajā filmā atspoguļots Arnolda Auziņa dzīvesstāsts no bērnības līdz pat mūsdienām. Tajā atklājas rakstnieka ilgā darba mūža un dzīvesprieka formula. Filmā redzams arī dzejnieka laikabiedru – Knuta Skujenieka, Lijas Brīdakas, Dainas Avotiņas, Ulda Ausekļa un Jāņa Anmaņa vērtējums par Arnolda Auziņa daiļradi.[16]

Piešķirts IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis 2017 gadā.  Arnolds Auziņš — Literatūra (literatura.lv)