Dzimis Varakļānu novada Lielstrodu ciemā.[1]
Grāmatā „Varakļāni un varakļānieši. Kultūrvēsture, atmiņas, apcerējumi” par Jāni Broku-Eisāgu rakstīts:[2]
„Uz J. Broka psiholoģisko stāju jau bērnībā iespaidu atstāja smagie saimnieciskie un dabas apstākļi.. [..] ..bet iedvesmoja tēva stāsti par kaimiņos izaugušo slaveno personību – bīskapu Pēteri Strodu. Tas viss rosināja zēnu uz pārdomām, radot vēlmi izteikt sevi rakstīšanā.”
Mācījies Lielstrodu 1. pakāpes pamatskolā, bet vēlāk mācības turpinājis Varakļānu pamatskolā.[3]
Skolas laikā darbojas Sarkanā Krusta organizācijas žurnālā „Latvijas Jaunatne”. Vairākas korespondences un dzejolis „Gavēnī” ticis publicēts Varakļānu Valsts ģimnāzijas mācību gados vidusskolām paredzētajā žurnālā „Skolu Dzīve”. Jānis Broks-Eisāgs sācis regulāri rakstīt laikrakstam „Latgolas Bolss”. Šajā laikrakstā ticis nodrukāts viņa dzejolis „Latgale”. Vēlāk sācis strādāt laikrakstā „Latgolas Bolss” par literāro līdzstrādnieku.[4]
Pēc vidusskolas absolvēšanas uzsācis darba dienestu Vācijā, jo šajā laikā oficiāli tika deklarēts, ka pēc ģimnāzijas beigšanas izglītību augstākajās mācību iestādēs varēs turpināt tikai tie, kuri būs dienējuši valsts darba dienestā.[5]
1943. gadā uzsācis studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē. Īsu brīdi pēc studiju uzsākšanas, Jānis Broks-Eisāgs tika iesaukts Latviešu leģionā, no kura drīz ticis atbrīvots veselības stāvokļa dēļ. Kādu laiku strādājis tēva saimniecībā Lielstrodu „Eisāgos”.[6]
1944. gada septembrī Jānis Broks-Eisāgs devies bēgļu gaitās uz Kurzemi, par turpmāko dzīves vietu izvēloties Talsu apriņķa Spāres pagastu. 1945. gadā kļuvis par literāro līdzstrādnieku laikrakstā „Padomju Karogs”.[7]
1946. gadā par nacionālo partizānu atbalstīšanu ticis izsūtīts uz 11 gadiem.[8] Laikā no 1946. gada marta līdz 1957. gada aprīlim bijis izsūtījumā un strādājis Sverdlovskas mežos, Karagandas šahtās un Tomskas taigā.[9]
Dzimtenē atgriezies 1957. gadā. Par izsūtījuma laiku un
atgriešanos dzimtenē grāmatā „Varakļāni un varakļānieši. Kultūrvēsture,
atmiņas, apcerējumi” rakstīts:[10]
„Izsūtījuma laikā uzticīgākā vēstuļu rakstītāja Jānim bijusi Anna Kokare no Skapstotu sādžas (klasesbiedrene Varakļānu pamatskolas laikā). Arī Annu liktenis 1944. gadā aizvedis uz Talsiem. Pēc atgriešanās dzimtenē 1957. gadā Jānis un Anna salaulājās un tā roku rokā staigā līdz pat šai dienai. [..] 50 gadus viņa [Anna] pildījusi medicīnas māsas pienākumus Talsu slimnīcā.”
Laikā no 1957. gada līdz 1989. gadam Jānis Broks-Eisāgs strādājis Talsu Remontu un celtniecības pārvaldē. Viņa vadītais fizkultūras kolektīvs bijis viens no vadošajiem Talsu rajonā. Pēc aiziešanas pensijā strādājis Talsu Sporta namā.[11]
Aktīvi sportot atsācis 35 gadu vecumā, sacensībās piedalījies līdz pat 1998. gadam. Jānis Broks-Eisāgs kļuvis par daudzkārtēju čempionu veterānu klasē soļošanā, bet godalgotas vietas izcīnījis arī badmintonā, dambretē, šahā, slēpošanā un šautriņu mešanā. 1963. gadā Saldū aizsākušās kompleksās veterānu sacensības un veterānu sabiedriskajā padomē ticis ievēlēts Jānis Broks-Eisāgs. Kopā ar Rihardu Kalniņu jau 1963. gadā Talsos ieviesis badmintona spēli un 1968. gadā iedibinājis skriešanas un soļošanas sacensību tradīciju.[12]
Jānis Broks-Eisāgs bijis sabiedriski aktīvs ne tikai sporta dzīvē. Viņš sarakstījies ar novadniekiem, vācis un apkopojis materiālus par dzimto novadu un Talsu ļaudīm. Viņam piemitušas izcilas novadpētnieka zināšanas par Varakļānu pusi un tās cilvēkiem. Saistībā ar novadpētniecību daudz informācijas publicējis „Starā”, „Varakļōnītī”, „Murmastienes Vēstīs”, latgaliskajā „Zemturī” un citur. Viņa publikācijām bijusi raksturīga dokumentalitāte un precizitāte. No 1990. gada visas publikācijas parakstījis, pievienojot uzvārdam klāt dzimto māju nosaukumu – Jānis Broks-Eisāgs.[13]
Jānis Broks-Eisāgs vadījis Talsu skrējēju un soļotāju klubu „Kurši”, bijis Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valdes loceklis, Latvijas sporta veterānu savienības valdes loceklis, Talsu politiski represēto kluba un apvienības „Tēvzemei un Brīvībai/LLNK” biedrs, kā arī „Nacionālo Daugavas Vanagu” biedrs Talsu nodaļā.[14]
Viņam piemitušas neparastas aizraušanās – Jaungada un Ziemassvētku apsveikuma kartiņu kolekcionēšana un ievērojamu (subjektīvā skatījumā) cilvēku autogrāfu vākšana.[15]
1997. gadā ieguvis Latvijas Sporta veterānu savienības Goda zīmi. 1998. gadā represēto saietā Talsu pilskalnā Valsts prezidenta uzdevumā politiski represētajam sabiedriskajam darbiniekam, sporta veterānam un publicistam Jānim Brokam-Eisāgam tika pasniegta Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes Goda zīme.[16]
Apbedīts Eglaines kapsētā.
2012. gadā Talsu novada muzejā tika atklāta Jānim Brokam-Eisāgam veltīta izstāde „Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī…”.
[1] Sondors, K. (red.) (2003). Varakļāni un varakļānieši. Kultūrvēsture, atmiņas, apcerējumi. 321.lpp.
[2] Turpat.
[3] Turpat.
[4] Turpat.
[5] Turpat.
[6] Turpat.
[7] Valdmane Ingrīda. Vai jūs ļoti steidzaties? // Talsu Vēstis (1992. gada 3. oktobris).
[8] Turpat.
[9] Sondors, K. (red.) (2003). Varakļāni un varakļānieši. Kultūrvēsture, atmiņas, apcerējumi. 321.-322.lpp.
[10] Turpat, 322.lpp.
[11] Turpat.
[12] Skromule, K. (2019). Jānis Broks. Pieejams: http://www.talsumuzejs.lv/wp-content/uploads/2020/01/m%C4%81jas-lapai-pielikums_Anot%C4%81cija-izdevuma-rakstiem.pdf [sk. 12.03.2021.]
[13] Sondors, K. (red.) (2003). Varakļāni un varakļānieši. Kultūrvēsture, atmiņas, apcerējumi. 322.lpp.
[14] Turpat.
[15] Turpat.
[16] Turpat.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Kitija Cietvīra
Talsu Galvenā bibliotēka
2021
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
