Atmodas laikā bija laikraksta „Padomju Jaunatne” galvenais redaktors.

Bijis Latvijas Tautas frontes (LTF) organizācijas komitejas loceklis, LTF 1. un 2. sasaukuma Domes un valdes loceklis, PSRS Tautas deputāts no LTF saraksta, Latvijas Kultūras fonda valdes prezidija loceklis, Latvijas PSR Žurnālistu savienības valdes prezidija loceklis.

Andrejs Cīrulis bijis viens no iniciatoriem V. Lāča Valsts bibliotēkas grāmatu glābšanas kampaņai, kas vainagojusies ar Latvijas PSR Ministru padomes lēmuma pieņemšanu un līguma slēgšanu ar Gunāru Birkertu par bibliotēkas jaunas ēkas (Gaismas pils) celtniecību. 2014. gada 18. janvārī portālā delfi.lv lasāma saruna ar nodibinājuma „Barikadopēdijas fonds” valdes priekšsēdētāju par to, kā īsti „iekustējusies” Gaismas pils ideja:

„Tagad, kad Gaismas pils gatava, daudzi nemaz nezina, kā šī ideja radās un kā tā tika realizēta. Presē lasāmais bieži vien ir uz pieņēmumiem balstīts un ir patālu no patiesības. Īstenībā problēmu sāka risināt laikraksts „Padomju Jaunatne", kas 1987. gada 21. novembrī publicēja Intas Lehmusas-Briedes interviju ar Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas komjauniešu sekretāri Maiju Maļinovsku par Latvijas lielākās bibliotēkas grāmatu krātuvju ļoti slikto stāvokli. Situāciju raksturoja Daiņa Berdigāna dramatiskie fotoattēli. Lai situāciju paspilgtinātu un darītu drošāku, „Padomju Jaunatne” palīgā aicināja Ojāru Rubeni un Edvīnu Inkēnu. Tajā pašā sestdienas vakarā Latvijas Televīzija rādīja „Stopkadru”. Tā laika mierīgajā atmosfērā tas kļuva par izcilu notikumu, kas līdzinājās iepriekšējai Daiņa Īvāna un Artura Snipa cīņai pret Daugavpils HES būvniecību. Padomju laikā šāda publikācijas un raidījumi bija reti. Pēc dažām dienām Latvijas Televīzijā parādījās raidījums „Risinājumu meklējot”, kas bija vairāk nekā graujošs – 15 minūšu vietā tas ilga vairāk nekā stundu un  šī raidījuma dēļ pat tika mainīta visa vakara programma. Tā vēl nekad iepriekš padomju laika sterilajos raidījumos nebija bijis – skatītāji varēja vien nenoskatīties, kā Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks un kultūras ministrs Jāzeps Barkāns bāra un rāja „Padomju Jaunatnes" redaktoru par politisko bezatbildību un pretpadomju propagandu. „Padomju Jaunatnes" un Latvijas Televīzijas tālākā sadarbība turpinājās un Latvijā šajā ziņā gāja varen karsti. Par Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas grāmatu bēdīgo stāvokli sāka rakstīt visas avīzes, šī tēma bija aktuāla radioraidījumos , lekcijās, politinformācijās, vienīgās (komunistiskās) partijas un komjauniešu sanāksmēs, to apsprieda dažāda rangu deputātu sesijās, kā arī katra dzīvokļa virtuvē. Par valsts galvenās grāmatu glabātuves skumjo likteni satraukumu pauda daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki. Daudzas lasītāju vēstules tika publicētas laikrakstos, kuru tirāžas bija desmitiem reižu lielākas nekā tagad – interneta laikmetā. Par Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas ēku stāvokli neapmierinātību pauda pat LKP Rīgas pilsētas X plēnums. Republikas Ministru padomi asi kritizēja pirmais sekretārs Arnolds Klaucēns. 1988. gada janvāra nogalē bija divi ievērojami notikumi – televīzijā nodibinājās „Labvakars” un Latvijas PSR Ministru Padome pieņēma lēmumu Rīgā celt jaunu bibliotēkas kompleksu, lai izvietotu tajā V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēku. Savukārt Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomiteja saskaņā ar Rīgas pilsētas ģenerālplānu par bibliotēkas kompleksa celtniecības vietu noteica Uzvaras bulvāra, Kuģu ielas, Akmeņu ielas un Valguma ielas rajonu. 1988. gada 3. februārī redakcijā tika saņemta vēstule: „V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas kolektīva vārdā izsakām sirsnīgu pateicību laikraksta „Padomju Jaunatne” kolektīvam un personīgi redaktoram Andrejam Cīrulim un žurnālistei Intai Lehmusai par ieinteresētību, konsekvenci un neatlaidību, rosinot sabiedrisko domu Valsts bibliotēkas turpmākā likteņa izlemšanā.”Andrejs Cīrulis, būdams tolaik populārā Latvijas dienas laikraksta „Padomju Jaunatne” (vēlāk – „Latvijas Jaunatne”) redaktors, 1988. gada 19. jūlijā publicēja aicinājumu veidot Latvijas Tautas fronti (LTF). Viņš arī būtiski ietekmējis daudzus Trešās Atmodas procesus un iniciatīvas, tai skaitā sarkanbaltsarkanā karoga atzīšanu, latviešu valodas kā valsts valodas statusa apstiprināšanu. 2011. gadā ar domubiedriem izveidojis nodibinājumu „Barikadopēdijas fonds” un radīja resursu internetā ar Trešās atmodas vēstures materiāliem.