letonists, literatūras vēsturnieks un valodnieks
Dzimis Pastendes pagasta “Peķos” mežziņa ģimenē.[1]
No 1910. gada līdz 1914. gadam mācījies Stendes Ģibuļu pagastskolā. Pēc tam no 1914. gada līdz 1915. gadam – Talsu augstākajā elementārskolā.[2]
Laikrakstā “Talsu Vēstis” 2011. gadā par Kārli Draviņu rakstīts:[3]
"K. Draviņa agrīno tiekšanos pēc zināšanām, izglītības atklāj viņa personīgā bibliotēka, kuras hronoloģiskajā katalogā (atrodas Talsu novada muzejā) pirmā grāmata datēta 1914. gadā, bet līdz 1925. gadam tajā ir jau 499 nosaukumu."
Laikā no 1915. gada līdz 1918. gadam devies bēgļu gaitās uz Krieviju.[4] Tur pabeidzis Augstāko tautskolu.[5] Pēc atgriešanās Latvijā strādājis gadījuma darbus.[6]
No 1921. gada mācījies pamatskolu skolotāju sagatavošanas kursos. Pēc tam līdz 1924. gadam strādājis par skolotāju Dursupes un Tāšu pamatskolās.[7] Skolotāja darbā īpašu uzmanību veltījis ne vien mācībām, bet vēlējies, lai skolēni dziedātu arī korī, spēlētu teātri, lai skolēniem rastos interese par plašākiem zinātnes jautājumiem.[8] Laikā no 1925. gada līdz 1934. gadam strādājis Galvenajā intendantūras pārvaldē par rakstvedi.[9]
1928. gadā iestājies un 1938. gadā pabeidzis Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu. Laikā no 1941. gada līdz 1944. gadam lasījis lekcijas latviešu valodniecībā un folkloristikā Latvijas Universitātē un Tartu universitātē.[10] Pēc atgriešanās Latvijā, 1944. gadā neilgu laiku strādājis par Rakstniecības muzeja pārzini.[11]
Studiju gados aktīvi iesaistījies Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas darbā.[12] Iesaistījies arī studentu organizācijas “Ramave” organizēšanā un darbā. Talsu novada muzejā glabājas Kārļa Draviņa tuvinieku nodotie materiāli – 1929. gadā izstrādātie “Ramaves” statūti un 1931. gadā pieņemtais kārtības rullis.[13]
1944. gadā emigrējis uz Zviedriju.[14]
No 1945. gada līdz aiziešanai pensijā strādājis par zinātnisko izdevumu redaktoru un latviešu valodas un folkloras lektoru Lundas universitātes Slāvu valodas institūtā. Bijis biedrības “Ramave” literatūrzinātniskā rakstu krājuma “Ceļi” redaktors no 1966. gada līdz 1986. gadam.[15]
Kārlim Draviņam kopumā ir aptuveni 443 darbi. Viņš darbojies valodniecībā, literatūrzinātnē, folkloristikā, etnogrāfijā.[16]
Pirmā zinātniskā publikācija - raksts ar nosaukumu “Stendes vecie uzvārdi” krājumā “Filoloģijas materiāli” 1933. gadā. Sakārtojis, komentējis un rediģējis grāmatu “Georga Elgera evaņģēliju un epistulu tulkojumi latviski”. Publicējis arī zinātniskos darbus kopā ar dzīvesbiedri Veltu Rūķi-Draviņu. Vairāki pētījumi ietver dialektoloģiju un citas valodniecības nozares, feodālā laikmeta rakstu valodas un vēstures materiālu apzināšanu, īpaši latviešu agrīno iespieddarbu un rokrakstu analīzi.[17]
Savus darbus viņš publicējis vairākos izdevumos, piemēram, “Scando-Slavica”, “Arsbok”, “Latvju enciklopēdija”, žurnālā “Ceļa zīmes” un citur.[18]
1930. gados un 1940. gadu pirmajā pusē publicējis apceres par K. Krūzu, J. Reiteru, K. Fīrekeru, G. Manceli, trimdā – arī par H. Ādolfiju, E. Gliku. Publicējis arī rakstus par J. Jaunsudrabiņu, Aspaziju, Stendes etnogrāfiju un novada vēsturi. 1986. gadā sarakstījis kultūretnogrāfiskais pētījumu “Kurzeme aizgājušos laikos”.[19]
Visu mūžu viņa uzmanības lokā kā galvenā bijusi Stende un tās apkārtne. Atmiņas par savu bērnību, tās ļaudīm un vietām apkopojis 1937. gadā izdotajā kultūrvēsturisko glezniņu krājumā „Uz dzīves sliekšņa”.[20]
Žurnālā “Akadēmiskā Dzīve” Alfrēds Gāters par Kārli Draviņu teicis šādus vārdus:[21]
"K. Draviņa zinātniskie darbi allaž ir ļoti rūpīgi izstrādāti, un to domas visur pamatotas ar konkrētiem piemēriem. Apgalvojumus, par kuru pareizību pats nav pārliecinājies, viņa rakstos neatrast. Savā zinātniskā ētikā Draviņš ir neparasti smalkjūtīgs un iecietīgs pret citu autoru domām, taču kā teikts, kritisks. Citu maldus viņš māk noraidīt lietišķīgi un bez apvainojuma, līdz ar to ierosinādams citus veikt jaunu darbu, bet ne cita garu nobeigdams."
1961. gadā par darbu “Georga Elgera evaņģēliju un epistulu tulkojumi latviski” saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju.[22] Annas Ābeles piemiņas fonds 1982. gadā Kārlim Draviņam piešķīris goda balvu.[23] Latvijā 2000. gadā apgādā “Jumava” iznākusi viņa grāmata “Kurzeme aizgājušos laikos”, kas ieguvusi Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda Goda balvu.[24] Šī grāmata ir par Stendes novadu un ir pats lielākais darbs, ko Kārlis Draviņš veicis mūža garumā. Pie šī pētījuma viņš strādājis aptuveni 60 gadus un to pabeidzis 1986. gada sākumā. Grāmatas iznākšanu pats autors nepiedzīvoja. To pēc viņa nāves sakārtojis un izdevis viņa dēls Dainis Draviņš.[25] 2002. gadā biedrība “Aleksandra pelēča lasītava” izdevusi Kārļa Draviņa dzejas krājumu “Gadījuma dzejoļi”.[26]
Filologs miris Lundā, Zviedrijā. Urna ar viņa pelniem apbedīta Lībagu pagasta Stendes Bungu kapsētā 1991. gada 18. janvārī.[27]
Viņa dzimtajā pilsētā Stendē ir atvērta „Kultūras krātuve.” Tā ierīkota Kārlim Draviņam piederošā īpašumā, ko viņa dēls Dainis Draviņš nodevis Stendes pilsētai kultūras mantojuma uzglabāšanai un popularizēšanai. Vienā no telpām atrodas Kārļa Draviņa memoriālā istaba ar viņa piemiņas lietām un grāmatām.[28]
[1] Vecgrāvis, V. (teksts). (2003). Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 152.lpp.
[2] Turpat.
[3] Bušmane Brigita. Dižo stendenieku pieminot // Talsu Vēstis, Nr.149 (2011. gada 28. decembris), 6.lpp.
[4] Vecgrāvis, V. (teksts). (2003). Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 152.lpp.
[5] Skromule, S. (sast.) (2011). “Aizgāja kurzemnieks pasaulē tālu”. Talsu novada ļaudis pasaules ceļos. 61.lpp.
[6] Vecgrāvis, V. (teksts). (2003). Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 152.lpp.
[7] Turpat.
[8] Kušķis Jānis. Atceres. Simts gadu Kārlim Draviņam // Akadēmiskā Dzīve, Nr.41 (2002. gada 1. janvāris), 109.lpp.
[9] Vecgrāvis, V. (teksts). (2003). Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 152.lpp.
[10] Turpat.
[11] Skromule, S. (sast.) (2011). “Aizgāja kurzemnieks pasaulē tālu”. Talsu novada ļaudis pasaules ceļos. 61.lpp.
[12] Turpat.
[13] Bušmane Brigita. Dižo stendenieku pieminot // Talsu Vēstis, Nr.149 (2011. gada 28. decembris), 6.lpp.
[14] Vecgrāvis, V. (teksts). (2003). Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 152.lpp.
[15] Turpat.
[16] Skromule, S. (sast.) (2011). “Aizgāja kurzemnieks pasaulē tālu”. Talsu novada ļaudis pasaules ceļos. 62.lpp.
[17] Vecgrāvis, V. (teksts). (2003). Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 152.lpp.
[18] Bušmane Brigita. Dižo stendenieku pieminot // Talsu Vēstis, Nr.149 (2011. gada 28. decembris), 6.lpp.
[19] Vecgrāvis, V. (teksts). (2003). Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 152.lpp.
[20] Skromule, S. (sast.) (2011). “Aizgāja kurzemnieks pasaulē tālu”. Talsu novada ļaudis pasaules ceļos. 62.lpp.
[21] Kušķis Jānis. Atceres. Simts gadu Kārlim Draviņam // Akadēmiskā Dzīve, Nr.41 (2002. gada 1. janvāris), 112.lpp.
[22] Kalmanis, Z. (2009). Vējš pāri Lībagiem. Pagasta vēstures stāsti un apceres. 452.lpp.
[23] Bušmane Brigita. Dižo stendenieku pieminot // Talsu Vēstis, Nr.149 (2011. gada 28. decembris), 6.lpp.
[24] Kalmanis, Z. (2009). Vējš pāri Lībagiem. Pagasta vēstures stāsti un apceres. 452.lpp.
[25] Skromule, S. (sast.) (2011). “Aizgāja kurzemnieks pasaulē tālu”. Talsu novada ļaudis pasaules ceļos. 62.lpp.
[26] Kalmanis, Z. (2009). Vējš pāri Lībagiem. Pagasta vēstures stāsti un apceres. 452.lpp.
[27] Turpat.
[28] Skromule, S. (sast.) (2011). “Aizgāja kurzemnieks pasaulē tālu”. Talsu novada ļaudis pasaules ceļos. 64.lpp.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Kitija Cietvīra
Talsu Galvenā bibliotēka
2021
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
