Kārlis Dziļleja

(Lībagi/Ģibuļi)

(1891. gada 13. decembris – 1963. gada 16. decembris)

rakstnieks, literatūras vēsturnieks, dramaturgs, dzejnieks, tulkotājs, pedagogs, sabiedriski politiskais darbinieks, jurists

Līdz 1940. gadam - Kārlis Tīfentāls

Dzimis Pastendes pagasta “Brūžkalnos”.[2]

Laikā no 1902. gada līdz 1904. gadam mācījies Stendes 2. (Ģibuļu) pagastskolā. No 1904. gada līdz 1908. gadam mācījies Talsu pilsētas skolā.[3] 1905. gadā ģimene pārcēlusies uz Talsiem.[4] 1908. gadā iestājies Cēsu pedagoģiskajos kursos un tos pabeidzis 1909. gadā.[5]

1909. gadā strādājis par skolotāju Čiekurkalna privātskolā Rīgā, bet laikā no 1910. gada līdz 1911. gadam - Kokneses pagastskolā.[6]

1909. gadā ar pseidonīmu “Slīpernieks” publicēti Kārļa Dziļlejas pirmie prozas mēģinājumi laikrakstā “Latvija”, bet gadu vēlāk publicēti pirmie dzejas mēģinājumi “Zvārguļa Zobgala kalendārā”.[7] 1913. gadā sarakstījis grāmatu “Latvju rakstniecības teorija”. Dzīvojot Pēterburgā, pievērsies arī latviešu teātru recenzijām un kritikai.[8]

Laikā no 1911. gada līdz 1914. gadam mācījies Belgorodas skolotāju institūtā, kur kļuvis par laikrakstu līdzstrādnieku un literatūras pētnieku.[9] 1912. gadā sarakstījis apcerējumu par latviešu literatūru “Skolotāju tipi latviešu literatūrā”. 1914. gadā sarakstījis pirmo mācību grāmatu skolēniem “Latviešu rakstniecības teorija”.[10] Pēc institūta beigšanas strādājis Majoru-Dubultu tirdzniecības skolā.[11]

1915. gadā nonācis Harkovā, kur strādājis bēgļu skolās un bēgļu palīdzības komitejā. Paralēli studējis tautsaimniecību Harkovas komercinstitūtā.[12]

1916. gadā viņu uzaicināja strādāt par skolotāju Pēterpils latviešu labdarības biedrības tirdzniecības skolā, kā arī par lektoru 1. latviešu Tautas augstskolā. Šajā laikā mācījies arī Pēterpils augstākajos komerckursos. Darbojies arī “Strādnieku Avīzes” (1917. g.), žurnāla “Skatuve” (1917.-1918. g.) un “Laika Domas” (1918. g.) redakcijās.[13]

Latvijā atgriezies 1919. gadā un kļuvis par Rīgas domes sociāldemokrātu frakcijas deputātu.[14] Strādājis par skolotāju Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā, vēlāk – 63. ģimnāzijā. Laikā no 1920. gada līdz 1934. gadam viņš ir Rīgas Tautas augstskolas literatūras vēstures, poētikas un politiskās ekonomijas lektors.[15]

1919. gada vasaru pavadījis tēva mājās Talsos un uzrakstījis vairākus stāstus, kas 1925. gadā tika apkopoti krājumā “Seklais laiks”. Šajā laikā publicēti arī viņa stāsti bērniem žurnālā “Jaunais Cīrulītis”. Stāsti izdoti arī grāmatās “Bundiņš” (1927. g.), “Janka, kur grāmata?” (1928. g.), “Bundiņa ganu dienas” (1929. g.), kā arī “Mans brālītis” (1944. g.).[16]

Līdztekus aktīvai sabiedriskajai darbībai, uzsācis studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tieslietu zinātņu fakultātes tieslietu nodaļā un pabeidzis to ar izcilību 50 gadu vecumā.[17]

No 1927. gada līdz 1934. gadam piedalījies Dailes teātra vadībā, bet no 1932. gada līdz 1934. gadam bijis Strādnieku teātra direktors. Pēc Kārļa Dziļlejas scenārija 1934. gadā uzņemta pirmā latviešu skaņu filma “Daugava”.[18]

Pēc 1934. gada ar pseidonīmu “K. Lejnieks” sarakstījis romānus “Garlībs Merķelis” (1935. g.), “Jānis Rozentāls” (1936. g.), “Daugava” (1937. g.), kā arī apcerējumus par Veco Stenderu un Ādolfu Alunānu. Šajā laikā viņš tulkojis arī I. Turgeņeva, A. Dostojevska, Ļ. Tolstoja, F. Sillanpē un citu autoru darbus.[19]

1934. gadā nonācis apcietinājumā. 1940. gadā bijis bankas ierēdnis.[20]

1943. gadā sarakstījis romānu “Jaunā pasaule”, bet gadu vēlāk grāmatu bērniem “Mans brālītis”. Šajā laikā turpinājis arī tulkot un veikt literatūras pētniecisko darbu.[21]

Otrā pasaules kara beigās devies bēgļu gaitās uz Vāciju, bet 1949. gadā apmeties Zviedrijā, kur strādājis arhīvā. Aktīvi iesaistījies trimdas sabiedriskajā dzīvē.[22] Trimdā sarakstījis stāstu krājumus “Paradīzes sargs” (1951. g.), “Aizlaikā” (1961. g.), dzejoļu krājumus “Cilvēks trimdā” (1946. g.), “Tālos ceļos” (1947. g.), “Starp diviem krastiem” (1964. g.). Publicējis arī mācību un metodisko literatūru skolām. Sakārtojis pasaku un teiku izlasi “Brīnumzeme” (1947. g.), dzejas antoloģiju “Dzimtenes liesmās” (1946. g.) un tautas dziesmu izlasi “Kamoliņš” (1948. g.).[23]

Nozīmīgākais darbs – Raiņa kopoto rakstu sagatavošana 17 sējumos.[24] Viņa pētījuma manuskriptu “J. Rainis vientulības kalnā” godalgojis Raiņa un Aspazijas fonds.[25]

Kārļa Dziļlejas raksti bieži parādījušies trimdas latviešu presē. Turpinājusies arī rakstnieka žurnālistiskā darbība, kā arī viņš bijis vairāku periodisko izdevumu redaktors un aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē.[26]

Miris Stokholmā. Apbedīts Stokholmas Meža kapos.[27] 1991. gada 26. septembrī urna ar Kārļa Dziļlejas pīšļiem pārapbedīta Lībagu pagasta Jauviņu kapsētā.[28]

Viņa piemiņai izveidots un darbojas Kārļa Dziļlejas fonds.[29] Filoloģijas studentiem katru gadu notiek Kārļa Dziļlejas zinātnisko darbu konkurss.[30]

Viņa meitas Rasma  Dziļleja-Sināte  un  Ilze  Dziļleja-Zīverte  tēva piemiņai 1985. gadā apgādā „Gauja” izdevušas dzejoļu izlasi „Vijole naktī”, kas ir paša  autora  sakārtots,  cauri  abām  okupācijām  saglabāts  manuskripts.  Dzejoļi sarakstīti laikā  no  1920. gada  līdz  1941.  gadam.[31]

1991. gadā Talsos noritējušas netradicionālas Dzejas dienas, kas bijušas īpaši svinīgas, jo tika veltītas Kārļa Dziļlejas simts gadu jubilejai un viņa pārnākšanai dzimtenē. Tajā pašā dienā arī Talsu rajona bibliotēkā noritējis Dzejas dienu sarīkojums, kuru vadījis Ilgonis Bērsons.[32]

2012. gadā biedrība “Aleksandra Pelēča lasītava” izdevusi literatūrzinātnieka Ilgoņa Bērsona sakārtotu Kārļa Dziļlejas atmiņu, rakstu, dzejoļu un stāstu grāmatu “Es atskatos uz Talsu novadu”.[33]

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta