Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš
Dzimis Sabiles Dzirspalvjos. Pirmā skola ir Vecdzegušu mājās, kur iemācījies ne tikai matemātikas gudrībās, bet arī mazliet vācu valodu. Īstā pirmā skola – Kuldīgas apriņķa skola un Kuldīgas ģimnāzija, nokuras pēc diviem gadiem trūcīgo materiālo apstākļu dēļ nākas izstāties. Strādājis par rakstveža palīgu un mājskolotāju Tojātos un Rendā[1]. No 1875. gada līdz 1878. gadam studējis Tērbatas universitātē teoloģiju. Tur aktīvi piedalās tērbatnieku rakstniecības vakaros, kur lasa arī savu dzeju. Jēkabs Lautenbahs bijis Tērbatas universitātē Vēstures un filozofijas fakultātes mācību spēks. No 1904. gada bijis Tērbatas universitātes profesors, vēlāk pārnācis uz dzīvi Rīgā. Bijis pirmā latviešu literārā žurnāla „Pagalms” redaktors no 1881. gada līdz 1882. gadam . Darbojies žurnālā „Rota” kā līdzredaktors no 1886. gada līdz 1888. gadam. No 1919. gada līdz 1928. gadam Latvijas Universitātē latviešu literatūras un vispārīgās literatūras profesors. 1924. gadā ievēlēts par Latvijas Universitātes baltu filoloģijas goda doktoru.
Pirmā J. Lautenbaha-Jūsmiņa publikācija ievietota laikrakstā „Baltijas Vēstnesis” 1872. gada 2. augustā. Šī publikācija ir raksts „Iz Sabiles” un raksts parakstīts ar pseidonīmu „Kādas sabilnieks”. Tālākajā literārajā darbībā iznāk vairāki stāstu un dzejoļu Viņa literāros darbus savā laikā analizēja un kritizēja M. Kaudzīte, T. Zeiferts, A. Upīts, R. Blaumanis un F. Mālberģis. Bez literārajiem darbiem J. Lautenbaha-Jūsmiņa spalvai pieder vesela rinda zinātnisko rakstu. Pseidonīmi : Jakobus, Jūsmiņš, Jūsminis , Montanus , Sabilnieks.
1926. gadā izdotajā Alberta Prandes grāmatā “Latvju rakstniecība portrejās iekļauta informācija arī par J. Lautenbaha-Jūsmiņa dzīvi un darbību:
“Profesors Jēkabs Lautenbahs ir viens no 80. gadu ievērojamākiem latvju kultūras darbiniekiem. Viņš vispirms ir mūsu pirmo mākslas žurnālu “Pagalms” un “Rotas” redaktors. Ap tiem pulcējās jauni rakstnieki, sevišķi studenti, patrioti un tautas gara mantu krājēji. Lautenbaha virziens jeb skola izmanāms visā tā laik rakstniecībā un viņa iespaids tikpat liels (gan ne tik ilgstošs) kā savā laikā Vecā Stendera iespaids. Savā laikā daudzināts par mūsu vislielāko dzejnieku, Lautenbahs ieguva slavu sevišķi ar saviem epiem – īpaši ar ilgos gados rakstīto “Niedrīšu Vidvudu” (1891). Tas ir savā plānā un nodomā lielisks darbs, episkāks kā “Lāčplēsis”, tomēr viņa izdevumā nejūtam liela dzejnieka-radītāja dzīvinošo dvesmu. (..) Viņa mitoloģiski-vēsturiskie pētījumi vairāk uz dzejnieka iejūsmas, mazāk uz zinātnes pamatiem dibināti. Vēlāk rakstītās lugas mazvērtīgas, izņemot “Marģeri” (1912), kāda Kraševska romāna dramatizējumu. (..) No Latvijas Universitātes dibināšanas laika Lautenbahs ir latvju un vispārējās literatūras vēstures profesors.”[2]
Par rakstnieku, literatūrvēsturnieku Jēkabu Lautenbahu-Jūsmiņu lasāms daudzviet – ikkatrā literatūras vēstures grāmatā. Dažkārt rakstos minēts tikai viņa dzimtais uzvārds, taču lielāko tiesu uzvārdam pievienots viens no viņa paša izvēlētajiem pseidonīmiem. Pareizi ir abējādi. Ar Lautenbaha dzīvi un darbību saistītu dokmentu, fotogrāfiju un manuskriptu krājums atrodas LU Arhīvā un LU Bibliotēkas Reto izdevumu un rokrakstu krājumā.
Miris Rīgā, apglabāts Rīgas Meža kapos. 1937. gada oktobrī Meža kapos atklāts tēlnieka J. Brieža veidots kapa piemineklis rakstniekam, zinātniekam, redaktoram un mūsu novadniekam Jēkabam Lautenbaham-Jūsmiņam[3].
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Sanita Balode
Talsu Galvenā bibliotēka
2026
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
