Paulis Lejiņš

(Lauciene)

   (1883. gada 26. februāris – 1959. gada 27. marts)

agronoms, zootehniķis, lauksaimniecības zinātņu doktors, LU profesors

Dzimis Burtnieku novada Vecates pagastā kā piecpadsmitais bērns sešpadsmit bērnu ģimenē. Agri zaudējis māti, pēc tam arī tēvu[1].

Mācījies Mazsalacas draudzes skolā, Rīgas reālskolā, 1902. gadā uzsācis studēt Rīgas Politehniskā institūta lauksaimniecības nodaļā, iestājoties arī studentu korporācijā[2].

Bijis Jāņa Bisenieka izdotās avīzes “Zemkopis” līdzstrādnieks (1905 –1906), J. Bisenieka uzdevumā 1909. gadā organizēja un vadīja Jelgavas lauksaimniecības skolu Lustes pilī, (līdz 1915. gadam). Organizējis lauksaimniecības izstādes Kurzemē, Zemgalē, Sēlijā, arī Vidzemē (Vestienā), lauksaimniecības kursus. Apbalvots ar TZO. Latvijas Republikas izglītības ministrs (1940), Latvijas PSRS Zinātņu akadēmijas prezidents (1946—1951). Pētījis lopkopības vēsturi, pilnveidojis govju selekcijas metodes[3].

Strādājis Oktes zirgaudzētavā[4].

Laikā no 1939. gada līdz 1951. gadam strādājis Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. No 1946.- 1951.gadam P. Lejiņš bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidents[5].

Paula Lejiņa vārdā nosaukta iela Rīgā, un arī Jelgavā[6].

1983. gadā izdevniecībā "Zinātne” nākusi klajā K. Pētersona grāmata "Pauls Lejiņš dzīvē un darbā”.

1994. gadā tika dibināta Paula Lejiņa balva, kuru katru gadu piešķir lauksaimniecības zinātniekiem[7].

Grāmatā “Latvijas pagasti” ir informācija, kas apgalvo par piederību Laucienei[8].

Apglabāts Rīgā Meža kapos[9].

Par Pauli Lejiņu kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Sanita Balode

Talsu Galvenā bibliotēka

2023

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta