Foto no Latviešu folkloras krātuves.
Dzimtais uzvārds: Engelberga.
Dzimusi Vandzenes “Kulpjos”.
Zinājusi vairākus simtus spoku stāstus, jautrus un interesantus savas puses nostāstus, ziņģes un šūpuļdziesmas. Dziesmas un vēstītājas folkloras materiālus mantojusi no savas ģimenes locekļiem[1].
Skolā mācījusies 6 gadus.
Kopš 1986. teikusi Guntim Pakalnam ap 500 teiku un pasaku, nodziedājusi ap 200 jaunākas cilmes dziesmu, stāstījusi par dziedāšanas veidiem senākos laikos[2].
Dziedājums un stāstījums ieskaņots; uzņemts videolentē, ieraksti izmantoti dažādos Latvijas Radio raidījumos, tajā skaitā kā bērnu vakara pasakas[3].
2001. gadā Alma Makovska saņēmusi Lielo folkloras Gada balvu par mūža ieguldījumu mantojuma saglabāšanā[4].
Alma Makovska ir viena no izcilākajām pasaku stāstītājām, kas zināma latviešu folkloras pētniekiem.
Dzīvojusi Vandzenes Mantniekos, bijusi liela puķu mīlētāja, sevišķi dāliju – viņas dārzā ziedējušas pat līdz 350 dāliju šķirnes; arī ap 16 šķirņu narcises[5].
Rakstā "Ir dots un dots, un vēl ir daudz” ("Talsu Vēstis”, 1995. gada 27. maijs) žurnāliste Ilze Kārkluvalka raksta:
"Godistabā joprojām nesatricināmi stāv milzīga pūralāde. Novēdī vaivariņi, naftalīns, un Mantnieku saimniece ceļ un ceļ no tās vēl neizdalīto. Krāsotas un nekrāsotas dzijas kamoli omulīgi veļas un kaudzē noklāj dīvānu. Tas – priežu, tas – egļu čiekuros, tas – bērzu lapās, tas – piemājas dīķa īrisos krāsots. Sava īpaša zināšana ir arī tur, lai dzijai nebūtu ierastā asuma un kamols pirkstiem ļautos mīksti kā pūpols[6].”
Alma Makovska – audēja, adītāja, smalku rokdarbu meistare un tautas garamantu sargātāja savā unikālajā atmiņā. Iepriekš minētajā rakstā Ilze Kārkluvalka saka:
"Vērīgs, gaišs prāts un apbrīnojama atmiņa ir Almas dzimtas savdabība kas tiek pārmantots no paaudzes uz paaudzi. Neskaitāmus vakarus pie radio bērni vakara pasaciņas laikā dzirdējuši Almas tantes rāmo vandzenieces izrunu. Kā var atminēt tik daudz spoku stāstu, Vandzenes novada teiksmu un nostāstu… Bagāto folkloras avotu nomaļajos Mantniekos uzgāja muzeja ļaudis, iepazina folkloras pētnieks Guntis Pakalns, smeļ un smeļ folklorā ieinteresētie. Šo ciemiņu dienās atdzīvojas tad klusā māja un Almas tante tad nepiekusdama šķetina valodu – grodu un bagātu[7].”
Apglabāta Vandzenes pagasta Stebuļu kapos.
[1] Talsu kalendārs ,1993,72.lpp.
[2] Guntis Pakalns. Alma Makovska //Neatkarīgā Rīta avīze (2004.gada 7.aprīlis) ,Nr.83.10.lpp.
[3] Turpat, 1993,72.lpp.
[4] Inta Kārkliņa. Senos gadsimtos uzkrātā atmiņa// Lauku avīze (2003gada 24.oktobris),Nr.208,2.lpp.
[5] Talsu kalendārs,1993, 72.lpp.
[6] Ilze Kārkluvalka. Ir dots un dots, un vēl ir daudz//Talsu Vēstis”, (1995. gada 27.maijs), Nr.63,8.lpp.
[7] Turpat.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Sanita Balode
Talsu Galvenā bibliotēka
2022
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
