Kārlis Šnēbergs
Latvijas brīvības cīnītājs, LKOK, Ugāles iecirkņa komandants
Dzimis Lubezeres pagastā[1].
Beidzis Ventspils pilsētas skolu, pēc tam izturējis eksāmenu par reālskolas 5 klasēm[2].
Pirms 1. Pasaules kara vairākus gadus strādājis Hamburgā par burtlici, vēlāk par korektoru – redaktoru[3].
Krievu armijā iesaukts 1916. gada janvārī, dienējis Rezerves latviešu strēlnieku bataljonā.1917. gada aprīlī beidzis Gatčinas praporščiku skolu, iedalīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā[4].
Piedalījies Rīgas aizstāvēšanas kaujās 1917. gada augustā. Lielinieku laikā tika arestēts kā kontrrevolucionārs. Tika ieslodzīts Ventspils cietumā. Tur viņam piespriests nāvessods. Laimīgas sakritības dēļ jaunās Latvijas armijas karavīri viņu atbrīvoja no cietuma pēdējā brīdī[5].
Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 10. martā. Neatkarības rotas rindās piedalījies vairākās kaujās. 18. maijā pie Slokas kontuzēts. Pēc Rīgas atbrīvošanas norīkots par Ugāles iecirkņa komandantu. Cīnījies pret komunista Kretuļa vienību, vēlāk pret bermontiešiem. Paaugstināts par virsleitnantu. Pēc Kurzemes atbrīvošanas iedalīts 11. Dobeles kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās Latgalē[6].
1919. gada novembrī, kad Bermonta armija uzbruka Ventspilij, Šnēbergs kopā ar 7 kareivjiem brīvprātīgi devās ienaidnieka aizmugurē un 11.-16. novembrī ievāca visas nepieciešamās ziņas par pretinieku, tā sekmēdams ienaidnieka padzīšanu no Kuldīgas un Ventspils apriņķa. Par to viņam piešķirts Lāčplēša Kara ordenis[7]. 17. novembrī ar 17 kareivjiem Kārlis Šnēbergs uzbruka bermontiešiem Stendes krogā un aizturēja pretinieku tik ilgi, līdz mūsējiem izdevās iegūt vagonu ar kara materiāliem. Apbalvots par izlūku darbību 1919. gadā Ventspils-Kuldīgas apkārtnē un par cīņu novembrī pie Stendes kroga[8]. LKOK piešķirts 1921. gadā.
Sasniedza kapteiņa dienesta pakāpi. Otrā pasaules karā cīnījās Latviešu leģionā. Atvaļināts 1922. gada 1. jūnijā. Bijis lauksaimnieks Kurcuma pagastā Laukežos, sabiedrisks darbinieks, arī aizsargu organizācijas biedrs[9]. 1937. gadā atgriezies armijā. Dienējis 12. Bauskas kājnieku pulkā kā rotas komandieris, paaugstināts par kapteini[10].
1940. – 1941. gadā bijis 24. teritoriālā korpusa 227. strēlnieku pulka inženierdienesta priekšnieks. 1941. gada 28. februārī atvaļināts. 1941. gadā piedalījies Ventspils pašaizsardzības vienību cīņās pret Sarkanās armijas daļām. No 1941. – 1942. gada martam Valkas apriņķa Alūksnes drošības policijas priekšnieks[11].
1943. gadā bijis latviešu leģionā, bataljona komandieris Volhovas frontē. Apbalvots ar Dzelzs krusta I, II šķiru[12]. 1943. gada 7. oktobrī smagi ievainots. Miris 9. oktobrī un apbedīts Brāļu kapos pie Volhovas[13].
[1] Karavīru stāsti: Kārlis Šnēbergs. Strēlnieks, leģionārs, Lāčplēša Kara ordeņa un Dzelzs krusta saņēmējs / Raksts (lsm.lv) [skatīts 17.11.2022]
[2] Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri : biogrāfiska vārdnīca / aut.: Modris Šēnbergs, Ainars Bambals u.c. ; Latvijas Valsts vēstures arhīvs. - Rīga : Jāņa sēta, 1995. - 616 lpp. : il.
[3] Turpat.
[4] Turpat.
[5] Karavīru stāsti: Kārlis Šnēbergs. Strēlnieks, leģionārs, Lāčplēša Kara ordeņa un Dzelzs krusta saņēmējs / Raksts (lsm.lv) [skatīts 17.11.2022]
[6] Turpat.
[7] Turpat.
[8] Turpat.
[9] Turpat.
[10] Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri : biogrāfiska vārdnīca / aut.: Modris Šēnbergs, Ainars Bambals u.c. ; Latvijas Valsts vēstures arhīvs. - Rīga : Jāņa sēta, 1995. - 616 lpp. : il.
[11] Turpat.
[12] Turpat.
[13] Turpat.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Sanita Balode
Talsu Galvenā bibliotēka
2022
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
