Strādājis par pārmijnieku uz Spāres dzelzceļa[3]. Par viņa aizraušanās pirmsākumiem lasāms[4]:
„Viss sākās ar pasta kastīti (..). Talsu rajona Spāres ciema vēstuļu un laikrakstu iznēsātāja uzskatīja, ka Ventspils ielas 6. namam tā jāpārvieto tuvāk ceļam. (..) Jānis Siliņš, kam tā piederēja, nolēma pastnieces ierosinājumu izpildīt. Vienīgi viņš gribēja rīkoties citādi. Jānis Siliņš no koka izveidoja „Pastnieku”. Pie vārtiem nostājās gara auguma vīrs ar kuplām ūsām. Mutē viņam pīpe, galvā platmale, rokā pasta kastīte. [..]”
Spāres „Siliņos”, savās mājās, J. Siliņš iekārtoja koka skulptūru dārzu. Daudzu gadu garumā neskaitāmas tūristu grupas piestāja Spārē, lai to aplūkotu[5]. Mūža nogalē pārcēlās uz dzīvi Usmas „Ceros”, līdzi ņemot koktēlniecības darbus.
„[..] Laipnā saimniece Līna Siliņa mūs drošina apskatīt visu, jo šajā dārzā mājojot daba un darbs. Un patiešām – katrs priekšmets šeit ir mākslas darbs! Sols, sēta, pat duša nav tikai duša, bet senlatviešu pirts. Milzu zilonis zem gobas – cik darba stundu, cik domu tas prasījis veidotājam? Ir arī neliela izstādīte, kur kokgriezēja Jāņa Siliņa darinātie tēli sarindoti prāvākā pulciņā. [..]”[6]