Ivars Stonins

(Roja)

(1971. gada 25. augusts)

aktieris

Dzimis Talsos.[1]

Mācījies Rojas vidusskolā, kā arī Rojas Mūzikas un mākslas skolā. 1993. gadā pabeidzis Latvijas Valsts konservatorijas Māras Ķimeles vadīto aktieru kursu.[2]

Laikrakstā "Diena” par Ivaru Stoninu lasāms:

"Ivars ir puisis no Rojas. Viņa pirmā iecerētā un slimības dēļ nenospēlētā loma bija ezītis. Tas notika 2. klasē. Pirmā iecerētā profesija – jūrnieks, jo tajā bija izaugsmes iespējas – varēja taču kļūt par kapteini! Arī veterinārārsts nebūtu bijis slikti – Ivars ļoti mīlējis dzīvnieciņus. [..] Pēc skolas sekoja saviesīga dzīve aģitbrigādēs. Viņš bija dziedošais biedrs kolektīvā. Pirmais godkārīgo sapņu piepildījums – iestāšanās Teātra fakultātes sagatavošanas kursos. Tas bija Rojas mēroga notikums. Sākās braucieni uz Rīgu sestdienās un svētdienās, nakšņošana starp abām dienām pie māsas Cēsīs.  Runājot par nākotnes plāniem, aktieris saka: „Ko gribētu? Dramatizēt Kamī „Mēri”. Tajā darbiņā ir baigā atmosfēra, apmēram tā – ir karsta vasaras diena, jūras malā pūst aļģes, un tu lēnām un nenovēršami saindējies. Kamī gabalos iekšā ir skaistas lietas – attiecības starp cilvēkiem kritiskās situācijās, kad izšķiras – būt vai nebūt. Tas mūsdienās ir ļoti svarīgi, jo nevienam nav viegli, bet jāturas visiem spēkiem. Ak, jā. Es dziedu ansamblī „Canto”. To man paticis darīt vienmēr, Rojā labāk būtu dziedājis, nevis klavieres spēlējis. Taču nekad neviens nevar izdarīt visu un līdz galam. Man ļoti patīk dzīvot.”[3]

1993. gadā sācis strādāt Latvijas Nacionālajā teātrī.[4]

Laikrakstā „Lauku Avīze” 1996. gadā ietverta L. Staģes saruna ar Ivaru Stoninu, aktieri, kurš tolaik 24 gados paguvis nospēlēt jau vairākas nozīmīgas lomas un divus gadus pēc kārtas atzīts par Latvijas labāko jauno aktieri. Šajā sarunā iespējams izsekot līdzi ne tikai aktiera veikumam darbā uz skatuves, bet mazliet arī ielūkoties Ivara Stonina interešu pasaulē, pārdomās par vērtībām un arī izmest mazu līkumiņu pagātnes laikā, paviesojoties mākslinieka atmiņās par bērnības laiku Rojā:

“Lauku dzīvei ir cits ritms. [..] Bērnībā mani sabiedrotie bija jūra, liedags un kāpas. Un jūra man saistās ar ļoti lielu vientulību, kad ūdens ir mierīgs, debesis ir pelēkas, liedags ir mikls un es pats esmu kā koka sakne kāpās. Tāpēc tāda jūra man patīk vislabāk. Tad jūtos mazliet kā japānis un varu uzrakstīt pat haiku. Arī tagad, kad gribu būt viens, sajūtu ilgas tieši pēc tādas jūras. [..] Ģimenē mēs bijām pieci bērni, es biju pats jaunākais. Mums nebija viegli, bet tomēr gāja pavisam labi.”[5]

Mācījies ungāru valodu, dziedājis Jakubovski LNO „No rozes un asinīm”. Spēlējis Māras Ķimeles projektos „Mani mīl Šekspīrs”, kā arī konsultējis Maiju Kovaļevsku aktiermeistarībā.[6]

Ivaram Stoninam laimējies strādāt pie vairākiem savos radošajos rokrakstos atšķirīgiem un labiem režisoriem, piemēram, M. Ķimeles, V. Lūriņa, B. Rubesas, N. Bartleta, E. Freiberga, F. Deiča un P. Pētersona.

2003. gadā pārcēlies uz Ameriku, Ņujorku. Strādā loģistikas jomā.[7]

Nozīmīgākās lomas izrādēs:

V. A. Mocarts („Amadejs”, 1994.g.)

Gregerss („Meža pīle”, 1994.g.)

Hamlets („Hamlets”, 1997.g.)

Indriķis („Indriķa hronika”, 2000.g.)

Rafaels de Valtēns („Šagrenāda”, 2001.g.)

Eižens Finks („Sfinksa”, 2001.g.)[8]

 Par Ivaru Stoninu kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta