Dzimusi un bērnību pavadījusi Lauberes pagasta Liepās[1].
Kara vētras aizved uz Vāciju, vēlāk uz Angliju, kur dzīvo Londonā, strādā slimnīcā par medicīnas māsu, raksta dzeju, līdzdarbojas literārajā grupējumā "Elles ķēķis”. Pašmācībā apgūst angļu valodu un mašīnrakstīšanu[2].
Ir trimdas lielākā un atzītākā prozaiķa Gunta Zariņa dzīvesbiedre. Pēc vīra aiziešanas mūžībā 1965. gadā Monika Zariņa pārceļas uz Skotiju, ir žurnāla "Jaunā Gaita” redaktore[3].
M. Zariņa angļu valodā atdzejojusi J. Petera, O. Vācieša, A. Vējāna dzeju un latviešu tautasdziesmas.[4].
Trimdā Monika Zariņa pavada daudzus gadus. Sākot no 1944. līdz 1995. gadam, kad atgriežas dzimtenē.
1965. gadā Latvijas Valsts izdevniecībā iznāk M. Zariņas dzejas grāmata "Prievīšu raksti”[5].
Kopš 1995. gada, kad dzejniece atgriežas atpakaļ uz dzīvi Latvijā, viņa ir mūsu novada cilvēks. Dzīvojusi Lībagu Vīgriezēs, savu māju atvērdama kultūras norisēm un pasākumiem. Monika Zariņa Latvijā paralēli literārajam darbam ir bijusi Latvijas dzīvnieku aizsardzības organizācijas "Dzīvnieku draugs” vadītāja. Viņas mājās Lībagu Vīgriezēs skaistumu radīja ne tikai glīti iekoptās puķu dobes un dārza ābelēs iekarinātās šūpoles, bet arī zirgi un lielie, skaistie un ļoti draudzīgie suņi[6].
Mūža pēdējos gadus pavada Valmieras rajona Rencēnu pagasta "Lejpurniekos”.
Talsu novada literātu dzejas kopkrājumā "Laiks kā pulkstenis tikšķ”(2007) Monika Zariņa raksta:
"Dzejas spēks ir vārdi. Varētu daudz runāt par vārdiem, par valodu, par latviešu (arī citu tautu) valodu, par semantiku, par vārdu spēku un nozīmi (zemtekstiem utt.), par to, ka dzejnieks ar vārdiem ir tā kā komponists, caur kura darbu un prasmi rodas vai nu šlāgeris vai simfonija – ņemot vērā katra vārda burtisko, ikdienišķo, tēlisko un emocionālo vērtību skalu. Ikdienišķi mēs sarunājamies, izrunājamies, atrunājamies un aprunājamies – apejamies ar vārdiem kā ar karstiem kartupeļiem vai skaliem, ar ko iekurt plīti, vai miltiem, no kuriem cepam pankūkas vai pīrāgus… vārdi, vārdi, vārdi. Tad gribam savus vārdus iemūžināt grāmatās, sējumos un piepildīt grāmatu plauktus… Protams, bez vārdiem neiztikt. Ar vārdiem un aiz vārdiem rodas dzeja – vai arī nerodas – piemēru ir daudz. Liekvārdība gan ir kā slimība – pret to vajadzētu cīnīties. Maza skice no manas bērnības: sākot mācīties pamatskolā, es ļoti pūlējos zīmēšanas stundā, bet augstākā atzīme bija "trīs”. Es pūlējos uzzīmēt zirgu. Nesanāca. Vēlāk sapratu: lai uzzīmētu zirgu, ir nepieciešamas anatomijas un fizioloģijas zināšanas, citādi kroplis vien sanāk. Iespējams, ka līdzīgi ir arī ar vārdiem…P. S. Lai kur arī nebūtu, vēlos palikt Talsu novada dzejnieku pulkā[7]”.
Urna ar M. Zariņas pelniem guldīta Madlienas kapsētā[8].
[1] Kalmanis, Zigurds. Vējš pāri Lībagiem : pagasta vēstures stāsti un apceres / Zigurds Kalmanis ; noformēt. Anda Arbidāne. - Talsi : APL, 2009. - 491 lpp. : il. - Lībagu pagastā 2009. gadā reģ. īpašumi: 477.-489. lpp.
[2] Turpat.
[3]Laiks kā pulkstenis tikšķ : Talsu novada literātu dzejas kopkrājums / fotogr. Dainis Kārkluvalks ; sakārt. Maija Laukmane, Ilze Kārkluvalka. - Talsi : Talsu tipogrāfija, 2007. - 203 lpp. : il. [4] Karogs, Nr.5 (01.05.1982) (lndb.lv) [skatīts 17.10.2022] [5] Likteņa sašķeltā dzejniece - Rakstniecības un mūzikas muzejs (rmm.lv) [skatīts 17.10.2022] [6] Turpat. [7] Laiks kā pulkstenis tikšķ : Talsu novada literātu dzejas kopkrājums / fotogr. Dainis Kārkluvalks ; sakārt. Maija Laukmane, Ilze Kārkluvalka. - Talsi : Talsu tipogrāfija, 2007. - 203 lpp. : il. [8] Ilgonis Bērsons. Sapņa pārbaudītāja// Karogs,Nr.10,(2008), 203.-204.lpp.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Sanita Balode
2022
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
