Foto no portāla literatura.lv

Kārlis Zariņš

(Lībagi /Talsi)

(1889. gada 10. decembris – 1978. gada 30. decembris)

rakstnieks

Dzimis Liepājā zirgu puiša un mājkalpotājas ģimenē. Līdz 1894. gadam uzvārds  Žagars. Mācījies dažādās skolās Liepājā. 1898. gadā kopā ar vecākiem pārcēlies uz Pēterburgu, taču jau nākamā gada pavasarī atgriežas atpakaļ Latvijā. Dzīvojis Rīgā, mācījies Rodes elementārskolā ,Venjamiņa Blūma Rīgas zīmēšanas un gleznošanas skolā.[1]Par sakariem ar revolucionāriem 1906. gadā apcietināts, taču drīz atbrīvots, taču jau 1908. gadā par nelegālās literatūras izplatīšanu apcietināts un izsūtīts uz Smoļensku. tiesāts Rīgā, bijis ieslodzījumā līdz 1909. gada jūlijam.  Pēc atbrīvošanas strādājis Jaunajā Rīgas teātrī par kārtībnieku. 1915. gadā devies bēgļu gaitās, strādājot garnizona štābā Odesā, vēlāk – bankā. 1918. gadā atgriezies Rīgā. 1919. gadā piedalījies cīņās ar bermontiešiem. No 1920. gada strādā laikrakstā “Latvijas Kareivis”, bet laikā no 1927. gada līdz 1931. gadam nodarbojas tikai ar literatūru. No 1931. – 1940. gadam bijis Finanšu ministrijas Nodokļu departamenta nodokļu kontrolieris. 1935. gadā uz laiku iecelts par Izglītības ministrija referentu izglītības un teātra jautājumos. No 1941. — 1944. gadam vadījis laikraksta “Tēvija” literāro nodaļu. No 1946–1956 strādā Talsu 18. Ceļu remonta un būves iecirknī. Sākumā viņš ir remontstrādnieks, vēlāk par iecirkņa dārzkopības lietu kārtotāju, tā rakstīts darba grāmatiņā.[2]

Savā daiļradē K. Zariņš pievērsies vēsturisku tēmu risināšanai. 1938. gadā iznākušajā romānā “Kaugurieši” attēloti 1802. gada nemieri Kaugurmuižā. Šis ir pirmais latviešu romāns, kas stingri pamatojas uz vēsturiskiem dokumentiem. Par šo darbu rakstnieks 1938. gadā apbalvots ar Atzinības Krustu. 1943. gadā laikrakstā “Tēvija” sāka publicēt K. Zariņa romānu „Kāvu gadi”, kura darbība risinās Ziemeļu kara laikā[3].

Andrejs Johansons esejā par Kārli Zariņu “Savādais cilvēks” raksta:

"Ar saviem darbiem Zariņš pats nekad nebija apmierināts, tādēļ tos nemitīgi laboja, papildināja un pārveidoja. Salīdzinājumam šeit varbūt vislabāk noder divu romānu – "Dzīvība un trīs nāves” un "Dārza māja” pirmais un otrais izdevums. Līdzīgi viņš rīkojās arī ar novelēm, atsevišķas no tām pārstrādājot pat trīs reizes. Es nekad nezināju, kurus no saviem darbiem viņš vērtē augstāk, jo viņa skopās piezīmes par tiem – arī neparastas vaļsirdības brīžos – ierobežojās tikai ar dažu tehnisku problēmu izskaidrojumiem. Reiz tomēr dzirdēju viņu, vairāk it kā sev, norūcam: noveles "Māte” galīgā versija būtu vienīgais darbs, ko viņš varbūt atļautu tulkot kādā citā valodā. Ar to, liekas, bija domāta īpaša kvalifikācija”.

Eseja īpatni un dziļi atklāj Kārļa Zariņa personību un rakstura savdabību:

"Viņš bija taisns cilvēks, par to viņš nešaubījās. Bet kādēļ tad visa dzīve viņam pagāja uztraukumos, bailēs, dusmās un absolūtā bezcerībā, ko bieži atkal nomainīja tieši pretstati – jautrība, laipnība, apgalvojumi, ka "dzīve ir jauka lieta”? Atbildi uz to viņš laikam neatrada nekad, un šīs neziņas projekcija ir tā lēnā agonija, kas vibrē tik daudzu viņa darbu atmosfērā. Viņš nespēja atbrīvoties no 1905. gada revolūcijas iespaidiem, un tā laika pārdzīvojumos, šķiet, meklējami viņa mīklainā duālisma pamati. Dažas dienas vēlāk es kādā smagajā mašīnā atstāju Talsus, un Zariņš bija atnācis mani pavadīt, par ko es ļoti brīnījos, jo tas bija pretēji visiem viņa principiem un ieradumiem. Kamēr šoferis pūlējās iedarbināt mašīnu, mēs stāvējām uz izmirkušā lielceļa, šo un to runādami. Zariņš ilgi rīkojās ar cigareti, kamēr tā viņam izslīdēja no pirkstiem un iekrita tieši kādā lielā peļķē. Dzelteno cimdu novilcis, viņš zibenīgi pietupās un zvejoja to ārā, tad no lejas pavērās manī ar bezgalīgi skumjām acīm un tikpat bēdīgi sacīja: "Redziet, kā man iet”. Tā bija mana pēdējā sastapšanās ar Zariņu un tie bija pēdējie vārdi, ko viņš man sacīja”.

Kultūras fonds Kārlim Zariņam piešķīris vairākas prēmijas:

1927. gadā par stāstu krājumu "Gluži veltīga varonība",

1930. gadā par romānu "Dārza māja",

1937. gadā par stāstu "Melnsilu Pēteris",

1944. gadā par romānu "Kāvu gadi".

Par romānu “Kaugurieši” 1938. gadā apbalvots ar  IV šķiras Atzinības krustu.[4]

Materiāls par Kārli Zariņu ievietots 2012. gadā Liepājā iznākušajā grāmatā “Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca”. Par Kārli Zariņu izlasāms arī Zigurda Kalmaņa grāmatas “Vējš pāri Lībagiem”.

Apbedīts Talsu Jauviņu kapos.

1978. gada 30. decembrī dzejnieks Aleksandrs Pelēcis uzrakstījis Kārlim Zariņam veltītu dzejoli “Melnā ziņa”:

*

Krauklis nes melnu ziņu:

Aizgājis Kārlis Zariņš!

Saltā zeme – sasildi viņu!

Saule, tev taču ir vēl silts stariņš?

            Neredzēts, nemanīts bieži,

            Šodien viņš pagaist no Talsiem.

            Noliecas kaugurieši

            Aiz puteņu palagiem palsiem.

Neklaudzēs spieķītis ielās,

Baloži neskries pretī,

Mūžības mētelis lielais

Savādo cilvēku ietīs.

            Saltuma pilni gaisi,

            Uz dzīvības ceļiem – atkala.

Par Kārli Zariņu kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Sanita Balode

Talsu Galvenā bibliotēka

2026

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu bibliotēku obligāta