Valdis Ābols
(foto no httpswww.reitingi.lvlvnewskultura70912.htm)
Dzimis Dundagā.[1]
Vecāki bijuši Elga un Ernests, brālis – Jānis un māsa – Gunta.[2]
Par savu dzimto vietu un ģimeni Valdis Ābols Latvijas Radio intervijā 2016. gadā teicis:[3]
"Nāku no
Ziemeļkurzemes - mana dzimtā vieta ir Dundaga, un arī tēva un mātes dzimta, cik
tālu vien sniedzas ieraksti baznīcas grāmatās, ir no Ziemeļkurzemes - visi
dzīvojuši ap Dundagu, jūras krastā. Tēvs nāk no Miķeļtorņa. Atceros savu
vecotēvu, kurš Miķeļtorņa baznīcā spēlēja ērģeles. Viņš bija muzikāls, lai arī
bez profesionālas izglītības. Taču ļoti labs amatnieks - mājās pats izgatavoja
harmoniju, kā mēs saucām - ērģelītes. Viņš bija tīrs lībietis, kamēr vecāmamma
- latviete. Skolā abi bija gājuši pāris ziemu, un, kaut mājās nebija radio,
vecaimammai patika dziesmas un dziedāšana. Tēvam viņa lūdza, lai viņas bērēs
atskaņojot dziesmu "Liepa". Domāju - diezin vai viņa maz zināja, ka
tas ir Šūberts, bet - kur viņa to varēja
dzirdēt? Laikam jau tautā tā bija iegājusies kā ziņģe. Tēvs Dundagas skolā
pasniedza muzikālo audzināšanu, vadīja kori un pūtēju orķestri, sagatavoja šo
dziesmu, un to bērēs pie vecāsmammas kapa arī nopūtām."
Mācījies Dundagas vidusskolā. Spēlējis bungas pūtēju orķestrī, kā arī mācījies spēlēt vijoli Talsu bērnu mūzikas skolā. Studējis Latvijas Universitātē angļu filoloģiju. [4]
Strādājis par skolotāju Dundagas vidusskolā, mācījis
mākslas vēsturi un angļu valodu, vēlāk strādājis par angļu valodas skolotāju
Rīgā Jāņa Rozentāla mākslas skolā. Vienu gadu bijis arī Dundagas pils
pārvaldnieks.[5]
Laikrakstā “Talsu Vēstis” Maijas Brūveres rakstā „Atmodas saucējs. Dundadznieks un mazliet arī spānis” Valdis Ābols stāsta:[6]
"Tad sapratu, ka skolotāja darbs tomēr nav
mans īstais aicinājums. Biju ļoti dziļi iekšā Atmodas pasākumu norisēs, – Vides
aizsardzības klubā un visās citās tā laika sabiedriskajās aktivitātēs [..]."
Strādājis Spānijā Latvijas Republikas vēstniecībā Madridē
par pagaidu pilnvaroto lietvedi, vēlāk bijis vēstniecības pirmais sekretārs.[7]
Pēc tam septiņus gadus strādājis Latvijas Ārlietu ministrijā un divus gadus Eiropas
Savienības informācijas centrā bijis direktora amatā. 2001. gadā sācis strādāt
Vides filmu studijā par vadītāja vietnieku.[8]
Par savām darba gaitām Vides filmu studijā laikrakstam “Talsu Vēstis” sarunā ar Maiju Brūveri 2010. gadā Valdis Ābols atklāja: [9]
"Caur pazīstamiem cilvēkiem mani uzmeklēja
Vides filmu studija, kas tikko bija izveidojusi savas pirmās dokumentālās
filmas, un lūdza tās pārtulkot angļu valodā, lai varētu palaist festivālos pa
pasauli. Un tā tas viss notika. Katrā ziņā šos pēdējos desmit gadus neesmu
diskomfortā ar to, ko daru. Kaut gan rakstītais vārds joprojām man ir saprotamāks
nekā vizuālā valoda. Bet studijā arī tādiem cilvēkiem ir darbs, varu rakstīt
filmām tekstus, strādāt pie scenārijiem. Man ir administratīvie pienākumi, jo
esmu studijas vadītāja vietnieks, un tas nozīmē filmu producēšanu, līgumu
sagatavošanu un to slēgšanu. Bet man sirdij tuvāks ir radošais darbs – novest
kādu ideju līdz filmēšanai, nu, un ideju jau gaisā virmo daudz."
Valdis Ābols kopā ar Juri Vilcānu 1982. gadā izveidojis
folkgrupu “Akcents.” Grupa darbojusies Jura Vilcāna (mūzika, balss, ģitāra) vadībā,
tajā muzicējuši arī Indra Karlsone (balss), Valdis Ābols (vārdi, mūzika, balss,
ģitāra) un Anda Beitāne (balss, vijole).[10]
Valdis Ābols spēlējis un dziedājis grupā
“Akcents” no 1982. līdz 1992. gadam. Padomju laikā tā bijusi pirmā folkmūzikas
grupa, ar ko Latvijā aizsākusies Zaļo kustība, Vides aizsardzības kluba (VAK)
toreiz vēl nebija, to nodibināja 1987. gada 22. februārī.[11]
Valdis Ābols tulkojis vairākas grāmatas. Pirmā tulkotā
grāmata bijusi Henrija Toro “Voldena vai dzīve mežā”. Tulkojis arī argentīniešu
rakstnieka Borhesa stāstu izlasi “Alefs”, Džeimsa Stīvensa “Zelta podu” un
citas.[12]
Strādājis arī žurnālistikā, sagatavojot vairākus rakstus
žurnālā “Rīgas Laiks”.[13]
Laikrakstā “Talsu Vēstis” uz Maijas Brūveres
jautājumu par to, vai Dundaga vēljoprojām ir pie sirds, Valdis Ābols atbildējis šādi:[14]
Valdis Ābols ar sievu Inesi un bērniem Kristapu un Annu Martu 2002. gadā
(foto no "Dundadznieks", Nr.8 (2003. gada septembris))
[1] Latvijas Radio (2016). Valdis Ābols: Aiz mākslas darba man vienmēr
gribējies saskatīt cilvēku, kas to radījis. Pieejams: https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/mana-muzika/valdis-abols-aiz-makslas-darba-man-vienmer-gribejies-saskatit-ci.a77605/ [sk. 25.11.2020.].
[2] Brūvere Maija. Atmodas saucējs.
Dundadznieks un mazliet arī spānis // Talsu Vēstis, Nr.114 (2010. gada 2.
oktobris), 5.lpp.
[3] Latvijas Radio (2016). Valdis Ābols: Aiz mākslas darba man vienmēr
gribējies saskatīt cilvēku, kas to radījis. Pieejams: https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/mana-muzika/valdis-abols-aiz-makslas-darba-man-vienmer-gribejies-saskatit-ci.a77605/
[4] Brūvere Maija. Atmodas saucējs.
Dundadznieks un mazliet arī spānis // Talsu Vēstis, Nr.114 (2010. gada 2.
oktobris), 5.lpp.
[5] Turpat.
[6] Turpat.
[7] Turpat.
[8] Auziņš Alnis. Valdis Ābols:
“Nekas nav nejaušs” // Dundadznieks, Nr.8 (2003. gada septembris), 7.lpp.
[9] Brūvere Maija. Atmodas saucējs.
Dundadznieks un mazliet arī spānis // Talsu Vēstis, Nr.114 (2010. gada 2.
oktobris), 5.lpp.
[10] Bergmanis Andris. Vai tu zini?
// Padomju Jaunatne, Nr.247 (1987. gada 26. decembris), 4.lpp.
[11] Brūvere Maija. Atmodas saucējs.
Dundadznieks un mazliet arī spānis // Talsu Vēstis, Nr.114 (2010. gada 2.
oktobris), 5.lpp.
[12] Turpat.
[13] Turpat.
[14] Turpat.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Kitija Cietvīra
Talsu Galvenā bibliotēka
2020
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko Dižļaužu vārdnīcu un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
