Valdis Ābols
19.03.1960.
bards, žurnālists
Dzimis Dundagā. Bijis folkgrupas „Akcents” dalībnieks, publicējis rakstus žurnālā „Rīgas Laiks”, tulkojis grāmatas.
Personiskā informācija
Dzimis Dundagā[1]. Vecāki bijuši Elga un Ernests, brālis – Jānis un māsa – Gunta[2]. Par savu dzimto vietu un ģimeni Valdis Ābols Latvijas Radio intervijā 2016. gadā teicis[3]:
„Nāku no Ziemeļkurzemes - mana dzimtā vieta ir Dundaga, un arī tēva un mātes dzimta, cik tālu vien sniedzas ieraksti baznīcas grāmatās, ir no Ziemeļkurzemes - visi dzīvojuši ap Dundagu, jūras krastā. Tēvs nāk no Miķeļtorņa. Atceros savu vecotēvu, kurš Miķeļtorņa baznīcā spēlēja ērģeles. Viņš bija muzikāls, lai arī bez profesionālas izglītības. Taču ļoti labs amatnieks - mājās pats izgatavoja harmoniju, kā mēs saucām - ērģelītes. Viņš bija tīrs lībietis, kamēr vecāmamma - latviete. Skolā abi bija gājuši pāris ziemu, un, kaut mājās nebija radio, vecaimammai patika dziesmas un dziedāšana. Tēvam viņa lūdza, lai viņas bērēs atskaņojot dziesmu
„Liepa”
. Domāju - diezin vai viņa maz zināja, ka tas ir Šūberts, bet - kur viņa to varēja dzirdēt? Laikam jau tautā tā bija iegājusies kā ziņģe. Tēvs Dundagas skolā pasniedza muzikālo audzināšanu, vadīja kori un pūtēju orķestri, sagatavoja šo dziesmu, un to bērēs pie vecāsmammas kapa arī nopūtām.”
Mācījies Dundagas vidusskolā. Spēlējis bungas pūtēju orķestrī, kā arī mācījies spēlēt vijoli Talsu bērnu mūzikas skolā. Studējis angļu filoloģiju Latvijas Universitātē[4].
Laikrakstā
„Talsu Vēstis”
uz jautājumu par to, vai Dundaga joprojām ir pie sirds, Valdis Ābols atbild[5]:
„Protams, protams, vienmēr ir bijusi pie sirds. Vienīgi tagad nav tādas īstas vietas, uz kurieni aizbraukt. Es biju nopircis māju 1989. gadā tur aiz Anstrupes kapiem, brīnišķīgā vietā, upītes krastā, bet mani ceļi aizveda uz Spāniju, tēvs nomira… Ja neviens nedzīvo uz vietas, nav jēgas māju turēt. Pārdevu, bet vismīļākās atmiņas no Dundagas laika man saistās ar bērnību vecās skolas sarkanajā ēkā Kaļķu ceļa malā un pie vecvecākiem Miķeļtornī.”
Darbība
Strādājis par skolotāju Dundagas vidusskolā, mācījis mākslas vēsturi un angļu valodu, vēlāk strādājis par angļu valodas skolotāju Jāņa Rozentāla mākslas skolā, Rīgā. Vienu gadu bijis arī Dundagas pils pārvaldnieks. Maijas Brūveres rakstā „Atmodas saucējs. Dundadznieks un mazliet arī spānis”
lasāms[6]:
„Tad sapratu, ka skolotāja darbs tomēr nav mans īstais aicinājums. Biju ļoti dziļi iekšā Atmodas pasākumu norisēs, – Vides aizsardzības klubā un visās citās tā laika sabiedriskajās aktivitātēs [..].”
Strādājis Latvijas Republikas vēstniecībā Madridē par pagaidu pilnvaroto lietvedi, vēlāk bijis vēstniecības pirmais sekretārs[7]. Pēc tam septiņus gadus strādājis Latvijas Ārlietu ministrijā un divus gadus Eiropas Savienības informācijas centrā bijis direktora amatā. 2001. gadā sācis strādāt Vides filmu studijā par vadītāja vietnieku[8]. Par savām darba gaitām Vides filmu studijā laikrakstam „Talsu Vēstis” sarunā ar Maiju Brūveri 2010. gadā Valdis Ābols atklāja[9]:
„Caur pazīstamiem cilvēkiem mani uzmeklēja Vides filmu studija, kas tikko bija izveidojusi savas pirmās dokumentālās filmas, un lūdza tās pārtulkot angļu valodā, lai varētu palaist festivālos pa pasauli. Un tā tas viss notika. Katrā ziņā šos pēdējos desmit gadus neesmu diskomfortā ar to, ko daru. Kaut gan rakstītais vārds joprojām man ir saprotamāks nekā vizuālā valoda. Bet studijā arī tādiem cilvēkiem ir darbs, varu rakstīt filmām tekstus, strādāt pie scenārijiem. Man ir administratīvie pienākumi, jo esmu studijas vadītāja vietnieks, un tas nozīmē filmu producēšanu, līgumu sagatavošanu un to slēgšanu. Bet man sirdij tuvāks ir radošais darbs – novest kādu ideju līdz filmēšanai, nu, un ideju jau gaisā virmo daudz.”
Valdis Ābols kopā ar Juri Vilcānu 1982. gadā izveidojis folkgrupu
„Akcents”. Grupa darbojusies Jura Vilcāna (mūzika, balss, ģitāra) vadībā, tajā muzicējuši arī Indra Karlsone (balss), Valdis Ābols (vārdi, mūzika, balss, ģitāra) un Anda Beitāne (balss, vijole)[10]. Valdis Ābols spēlējis un dziedājis grupā
„Akcents”
no 1982. līdz 1992. gadam. Padomju laikā tā bijusi pirmā folkmūzikas grupa, ar ko Latvijā aizsākusies Zaļo kustība, Vides aizsardzības kluba (VAK) toreiz vēl nebija, to nodibināja 1987. gada 22. februārī[11].
Valdis Ābols tulkojis vairākas grāmatas. Pirmā tulkotā grāmata bijusi Henrija Toro
„Voldena vai dzīve mežā”. Tulkojis arī argentīniešu rakstnieka Borhesa stāstu izlasi
„Alefs”, Džeimsa Stīvensa
„Zelta podu”
un citas. Strādājis arī žurnālistikā, sagatavojot vairākus rakstus žurnālā
„Rīgas Laiks”[12].
Avoti
[1] Silabriedis, O. (2016). Valdis Ābols: Aiz mākslas darba man vienmēr gribējies saskatīt
cilvēku, kas to radījis. Latvijas Radio 3. 26.11. Pieejams: https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/mana-muzika/valdis-abols-aiz-makslas-darba-man-vienmer-gribejies-saskatit-ci.a77605/ [sk.
25.11.2020.]
[2] Brūvere, M. (2010). Atmodas saucējs. Dundadznieks un mazliet arī spānis. Talsu Vēstis, Nr. 114, 02.10. 5. lpp.
[3] Silabriedis, O. (2016). Valdis Ābols: Aiz mākslas darba man vienmēr gribējies saskatīt
cilvēku, kas to radījis. Latvijas Radio 3. 26.11. Pieejams: https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/mana-muzika/valdis-abols-aiz-makslas-darba-man-vienmer-gribejies-saskatit-ci.a77605/ [sk.
25.11.2020.]
[4] Brūvere, M. (2010). Atmodas saucējs. Dundadznieks un mazliet arī spānis. Talsu Vēstis, Nr. 114, 02.10. 5. lpp.
[5] Turpat.
[6] Turpat.
[7] Turpat.
[9] Brūvere, M. (2010). Atmodas saucējs. Dundadznieks un mazliet arī spānis. Talsu Vēstis, Nr. 114, 02.10. 5. lpp.
[10] Bergmanis, A. (1987). Vai tu zini? Padomju Jaunatne, Nr. 247, 26.12. 4. lpp.
[11] Brūvere, M. (2010). Atmodas saucējs. Dundadznieks un mazliet arī spānis. Talsu Vēstis, Nr. 114, 02.10. 5. lpp
[12] Turpat.
Attēls: Brūvere, M. (2010). Atmodas saucējs. Dundadznieks un mazliet arī spānis. Talsu Vēstis, Nr. 114, 02.10. 5. lpp.
Par Valdi Ābolu kopkatalogā
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
