Fricis Frīdrihs Adamovičs
18.01.1863.–19.02.1933.
skolotājs, dzejnieks, tulkotājs
Dzimis Dundagas pagastā. Ieguldījis daudz darba latviešu tulkojumu mākslas attīstībā un vispārējas garīgās kultūras veicināšanā. Miris Rīgā.
Personiskā informācija
Dzimis Dundagas pagasta Cirstu ciema ,,Rīzemēs” rokpeļņa ģimenē. Viņa dzimtā vieta ir Šlīteres Zilo kalnu malā, no kurienes paveras skats pāri mežiem un purviem uz Baltijas jūru, kur skaidrā laikā redzami kuģi, kas peld pa Irbes šaurumu, un pat Sāmsalas krasti[1]. Piecu gadu vecumā Fricis Adamovičs jau iemācījies tekoši lasīt, tāpēc arī agri iepazinies ar gandrīz visu toreizējo latviešu literatūru un laikrakstiem, kurus abonējis viņa krusttēvs – Krišjāņa Barona svainis Fricis Adamovičs[2].
Mācījies Dundagas draudzes skolā, to pabeidzis 1876. gadā, tad viņš kādu gadu strādājis par kalpu, līdz krusttēva atbalstīts 1878. gadā iestājies Baltijas skolotāju seminārā Rīgā, kuru beidzis 1883. gadā[3]. Mācoties seminārā, F. Adamovičs dzīvo pie novadnieka Krišjāņa Dinsberga un izmanto viņa bibliotēku. Viņš aktīvi seko Rīgas kultūras dzīvei, apmeklē Ā. Alunāna vadītā latviešu teātra izrādes, tāpat jautājumu izskaidrošanas vakarus. No tā laika latviešu dzejniekiem F. Adamovičam vistuvākie ir Auseklis un Pumpurs[4]. Tālākās mācības – Pēterburgas skolotāju institūtā.
Apglabāts Sesavas Jačūnu kapos.
Darbība
F. Adamovičs apmeklēja latviešu pulciņa sanāksmes un kādā no tām nolasīja apceri par sev tuvo dzejnieku Ausekli. 1887. gadā šo apceri nodrukāja „Dienas Lapa”[5]. Ap 1877. gadu arī pats sāk vingrināties dzejošanā un vingrināties tulkošanā[6]. Vēlāk, strādājot par skolotāju Bauskas pilsētas skolā (laikā no 1893 . gada līdz 1906. gadam), Adamovičs aizvien nopietnāk nodarbojas arī ar literāro jaunradi un tulkojumiem[7]. Tulkojumi no krievu valodas[8]: Ivans Krilovs „Muižnieks" (Balss; 1883); Mihails Ļermontovs „Dziesma par Jāni, Bargo caru" (Austrums; 1887); Aleksandrs Puškins „Mocarts un Saljēri" (Austrums; 1887); Ivans Krilovs „Fabulas", I izdevums (Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Derīgu grāmatu apgāda nodaļa; 1893); Aleksandrs Puškins „Skopais bruņinieks" (Austrums; 1899); Ivans Krilovs „Fabulas", II izdevums (Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Derīgu grāmatu apgāda nodaļa; 1900); Ivans Krilovs „Krilova Fābulas", III izdevums (Valters un Rapa; 1932).
Tā kā Fricis Adamovičs nonāca policijas uzraudzībā, viņš 1899. gadā Bausku atstāja un sāka strādāt Pabjaņices komercskolā Polijā[9].
1906. gadā, atgriezies Latvijā, viņš uzsāka pedagoga gaitas V. Olava komercskolā Rīgā (1915–1918): ir skolotājs, pēc tam inspektors. Darbojies Rīgas Latviešu biedrībā, piedalījies žurnāla „Druva” organizēšanā, bijis tā redakcijas sastāvā, veicis tulkojumus. No 1920. gada līdz mūža beigām strādā dažādās Rīgas skolās, sastādījis vairākas daudzkārt izdotas ģeogrāfijas mācību grāmatas, bijis ģeogrāfijas metodikas docētājs LU. Aprakstījis dzimto Dundagas izloksni[10]. 1933. gadā iznāk krājums
„Rudens ziedi”, kur sakopoti Adamoviča oriģināldzejoļi un atdzejojumi, arī vairāki V. Šekspīra soneti.
Avoti
[2] Turpat.
[3] (bez aut.). Fricis Adamovičs. timenote.info. Pieejams: https://timenote.info/lv/Fricis-Adamovics [sk. 13.01.2023.]
[4] Turpat.
[5] Turpat.
[6] Turpat.
[7] Zanders, O. (2012). Ko Kurzemes meži un jūra šalc. Rīga: Jumava. 168. lpp.
[8] LU LFMI. Fricis Adamovičs. literatura.lv. Pieejams: https://www.literatura.lv/en/persons/fricis-adamovics [sk. 13.01.2023]
[9] Zanders, O. (2012). Ko Kurzemes meži un jūra šalc. Rīga: Jumava. 167. lpp.
[10] Bankavs, A. (2010). Valodniecība Latvijā: fakti un biogrāfijas. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 88.lpp.
Attēls: Dūdiņa, B. (rād. sast.). (2003). Latviešu rakstniecība biogrāfijās. 2. izd. Rīga: Zinātne. 13. lpp.
Par Frici Adamoviču kopkatalogā
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
