Ludvigs Ernests Adamovičs
23.09.1884.–19.08.1943.
teologs, skolotājs, letonists
Dzimis Kubalu skolā. LU profesors, piedalījies vairāku vārdnīcu veidošanā, rakstījis par vēstures, reliģijas un pedagoģijas jautājumiem, pēdējais pirmā Latvijas brīvvalsts perioda izglītības ministrs. Miris izsūtījumā Molotovas apgabalā.
Personiskā informācija
Dzimis Dundagas pagasta Kubalu skolā, kur viņa tēvs Janis Adamovičs bija skolotājs[1]. Māte Alvīne bija Ernesta Dinsberga audžumeita, pats E. Dinsbergs bijis L. Adamoviča krusttēvs[2].
Mācības uzsāka Kubalu skolā, vēlāk apmeklēja Dundagas ministrijas skolu un Friča Cirķela privātskolu Talsos[3]. 1904. gadā ar zelta medaļu absolvēja Rīgas Aleksandra ģimnāziju, bet 1909. gadā ieguva teoloģijas kandidāta grādu Tērbatas Universitātē[4]. Doktora grādu teoloģijā ieguva Latvijas Universitātē 1929. gadā[5], aizstāvot disertāciju „Baznīcas un ticības dzīve Vidzemē 1710–1740”[6].
1941. gada 14. jūnijā L. Adamoviču un viņa sievu Liliju, meitu Laumu, dēlu Valdi deportēja uz Ustj-Surmogas nometni Molotovas apgabalā[7][8]. Laima Geikina norāda[9]:
„Izsūtījumā L. Adamovičs tika norīkots rakt kapus mirušajiem biedriem, (..). Savas kristīgās un latviskās pārliecības vadīts, viņš pie katra aizbērtā kapa noskaitījis lūgšanu. No izsūtīto līdzbiedru (Vladimirs Urtāns) liecībām iespējams spriest par latvieša, teologa un pedagoga L. Adamoviča personības lielumu pat tādos apstākļos, kur cilvēcību izaicina izdzīvošanas vajadzība.”
L. Adamovičs miris 1943. gada 19. augustā, taču paziņojumā par viņa nāvi netika minēti cēloņi un kapavieta[10].
Darbība
Pēc studiju beigšanas Tērbatas Universitātē L. Adamovičs uzsācis skolotāja gaitas vairākās Rīgas vidusskolās[11]. 1920. gadā tikko atvērtajā Latvijas Universitātē viņu ievēlēja par Baznīcas vēstures katedras docentu[12], līdz ar doktora disertācijas aizstāvēšanu viņš tika ievēlēts par profesoru. Ar universitāti bija saistīti vairāki L. Adamoviča amati – Baznīcas vēstures katedras vadītājs (1920–1927; 1929–1931), atkārtoti ievēlēts fakultātes sekretārs un bibliotekārs vienlaikus (1920–1927), fakultātes dekāns (1937–1939)[13]. Kopš 1929. gada bijis savas fakultātes pārstāvis LU Rakstu kopkolēģijā un LU Rakstu tehniskais redaktors; viņa sarakstītie un sastādītie mācību materiāli guvuši lielu atzinību 20. gs. 20. un 30. gados[14][15]. Izdotās grāmatas – „No Dzīvības Avota”
(1925),
„Kārlis Mīlenbahs”
(1927),
„Skolu lietas Latvijā”
(1927). Maija Laukmane par L. Adamoviča devumu valodniecībā raksta[16]:
„Daudz darījis teoloģijas terminoloģijas jomā. Latviešu konversācijas vārdnīcā ir ap 200 viņa sagatavotu šķirkļu ar baznīcas terminu skaidrojumiem.”
Rosīga darbošanās jāatzīmē arī biedrību sakarā – L. Adamovičs bija Derīgu grāmatu nodaļas biedrs un nodaļas rakstu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Latviešu biedrībā (1910–1914), iesaistījās Latviešu un somu biedrībā, Tautu savienības veicināšanas biedrībā utt. Tāpat bijis Latviešu skolotāju savienības valdes loceklis (1920., 1921. g.), Latviešu vidusskolu skolotāju biedrības priekšsēdētājs (kopš 1923. g.), Latvijas Vidusskolu un arodskolu skolotāju savienības priekšsēdētājs un Latvijas Nacionālo skolotāju savienības valdes loceklis (kopš 1926. g.)[17].
1914. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, L. Adamovičs tika mobilizēts aizmugures dienestam Polijā. 1915. gadā viņš bija mācītājs latviešu strēlnieku rezerves bataljonā un latviešu strēlnieku hospitālī Tērbatā, 1918. gadā uz neilgu laiku sāk strādāt par mācītāju Mazsalacā[18][19].
1934. gada 18. maijā L. Adamovičs kļuva par izglītības ministru Kārļa Ulmaņa valdībā[20]. Viņš pieņēma likumu par tautas izglītību, kas paredzēja, ka „mācību iestādēs jāizkopj
jaunatnes fiziskā, intelektuālā un tikumiskā izglītība un
jāaudzina jaunatne personiskā un sabiedriskā krietnībā, darba un
tēvzemes mīlestībā un tautu un šķiru saprašanās garā”[21]. 1935. gada 10. jūlijā L. Adamovičs pēc nesaskaņām ar K. Ulmani no sava amata atkāpās[22]. L. Geikina secina[23]:
„ (..), L. Adamovičs bija pirmais no ministriem, kurš atstāja šo Ministru kabinetu. Šeit, iespējams, notika latvisko un kristīgo vērtību sadursme viņa uzskatos, jo autoritārisms un personības kulta veidošanās nevarēja būt pieņemama neoprotestantisma teoloģijas kontekstā. [..]”
Apbalvojumi
Par vairāku zinātnisku publikāciju sarakstīšanu saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju un Kultūras fonda prēmiju[24]. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (3. šķira – 1928. gadā; 2. šķira – 1934. gadā) un ārvalstu ordeņiem[25].
Avoti
[1] Abajs, I. (1999). Ludvigs Adamovičs. Mežsaustere: Kubalu skola-muzejs. 7. lpp.
[2] Aleksandra Pelēča lasītavas personāliju mape (A1). Talsi: Talsu Galvenā bibliotēka.
[3] Abajs, I. (1999). Ludvigs Adamovičs. Mežsaustere: Kubalu skola-muzejs. 7. lpp.
[4] Abajs, I. (2014). Ludvigam Adamovičam – 130. Dundadznieks, Nr. 17, 25.09. 3. lpp.
[5] Ekmanis, R. (2008). Profesora Adamoviča darbu uzskaite. Jaunā Gaita, Nr. 252, marts. 63. lpp.
[6] Abajs, I. (1999). Ludvigs Adamovičs. Mežsaustere: Kubalu skola-muzejs. 10. lpp.
[7] Aleksandra Pelēča lasītavas personāliju mape (A1). Talsi: Talsu Galvenā bibliotēka.
[8] Abajs, I. (2014). Ludvigam Adamovičam – 130. Dundadznieks, Nr. 17, 25.09. 3. lpp.
[9] Geikina, L. (2015). Profesors Ludvigs Adamovičs (1884–1942): teologs, pedagogs, sabiedriskais darbinieks. Ceļš, Nr. 65. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 37., 38. lpp.
[10] Turpat.
[11] Abajs, I. (1999). Ludvigs Adamovičs. Mežsaustere: Kubalu skola-muzejs. 7. lpp.
[12] Kaudze, O. (2019). Ceturkšņa priekšmets Talsu novada muzejā. Talsu Vēstis, Nr. 36, 08.05. 11. lpp.
[13] Abajs, I. (1999). Ludvigs Adamovičs. Mežsaustere: Kubalu skola-muzejs. 10. lpp.
[14] Turpat.
[15] Kaudze, O. (2019). Ceturkšņa priekšmets Talsu novada muzejā. Talsu Vēstis, Nr. 36, 08.05. 11. lpp.
[16] Laukmane, M. (2014). Ernests Ludvigs Adamovičs – 130. Talsu Novada Ziņas, Nr. 20, 01.11. 8. lpp.
[17]
Abajs, I. (2014). Ludvigam Adamovičam – 130. Dundadznieks, Nr. 17, 25.09. 3. lpp.
[18] Turpat.
[19] Abajs, I. (1999). Ludvigs Adamovičs. Mežsaustere: Kubalu skola-muzejs. 7., 8. lpp.
[20] Turpat, 13. lpp.
[21] Grosvalds, I. (2001). Gadsimtam un gadu tūkstotim aizejot. Latvijas Vēstnesis, Nr. 3., 05.01. 16. lpp.
[22] Ekmanis, R. (2008). Profesora Adamoviča darbu uzskaite. Jaunā Gaita, Nr. 252, marts. 63. lpp.
[23] Geikina, L. (2015). Profesors Ludvigs Adamovičs (1884–1942): teologs, pedagogs, sabiedriskais darbinieks. Ceļš, Nr. 65. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 35. lpp.
[24] Abajs, I. (1999). Ludvigs Adamovičs. Mežsaustere: Kubalu skola-muzejs. 10., 11. lpp.
[25] Laukmane, M. (2014). Ernests Ludvigs Adamovičs – 130. Talsu Novada Ziņas, Nr. 20, 01.11. 8. lpp.
Attēls: Prande, A. (et al.). (1926). Latvju rakstniecība portrejās. Rīga: Letas izdevums. 390. lpp.
Par Ludvigu Ernestu Adamoviču kopkatalogā
Meklēšanas rezultātus Talsu novada bibliotēku kopkatalogā skatīt šeit.
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
