Dzimis Lipaiķu (tagad – Kuldīgas novada Turlavas pagasts) draudzes mācītāja Kristiana Amendas (1732–1793) ģimenē, kas Kurzemē ieceļojusi no Silēzijas (vēsturiskais reģions tagad atrodas Polijas, Čehijas un Vācijas teritorijās). Septītais bērns desmit bērnu ģimenē.

Grāmatā „Talsu namu stāsti” (A. Pelēča lasītava, 2017) norādīts atšķirīgs dzimšanas datums, pamatojot ar to, ka Lipaiķu draudzes dzimušo reģistrā minēts 16. oktobris. Kopš mazotnes mīlējis mūziku. No 1782. gada līdz 1787. gadam mācījies Jelgavas pilsētas skolā, no 1787. līdz 1792. gadam – Jelgavas Pētera Akadēmijā. Līdztekus mācībām talantu izkopis pie Jelgavas kapelmeistara Franča Ādama Feihtnera (1741. gada 10. februāris–1822. gada 3. marts).

Tolaik bijis pieņemts, ka pirms patstāvīgas karjeras sākšanas nepieciešams iepazīt pasauli. Nerakstīts likums mācītāju dinastijā noteica, ka dēlam jāpārņem tēva amats, un tāpēc pēc mācībām dzimtenē (1792. gadā) Kārlis Ferdinands Amenda devies uz vāczemes „zaļo sirdi” Tīringeni, lai kopā ar otru kurzemnieku, Neretas mācītāja dēlu Gotfrīdu Heinrihu Mīlihu (1773–1837), trīs gadus studētu teoloģiju slavenajā Jēnas Universitātē. Kārlim Ferdinandam Amendam tolaik bijis tikai 21 gads.

1801. gadā Kārlis Ferdinands Amenda salaulājies ar Spāres muižā dzīvojošu šveicieti Žaneti Benuā (Jeanette Benoit, 1785–1844). Pirmais bērns Kārlis Frīdrihs Amenda dzimis 1803. gada 22. martā, trīspadsmitais – 1824. gadā. Laulāto laimīgās kopdzīves laikā visa kuplā ģimene dzīvojusi Talsu Mācītājmuižas mācītājmājā (koka celtne ar dēļu apšuvumu, dakstiņu jumtu un vaļēju verandu, celta 18. un 19. gs. mijā). Gleznotājs Johans Zamuels Benedikts Grune (Johann Samuel Benediktus Grune, 1782–1848) attēlojis K. F. Amendas ģimeni Talsu dievnama, kas ir pilsētas senākā mūra celtne, altārgleznā „Kristus svētī bērnus” (gleznota 1823. gadā).

No vēstures liecībām zināms, ka Kārlis F. Amenda savas laipnības dēļ bijis ļoti iemīlēts mācītājs; tā arī viņš uzrunāts – nevis par svēto tēvu, nevis par mācītāja kungu, bet viņš talsiniekiem bijis „mīļais tēvs”. Amenda saskarsmē un savā ikdienas darbā ielicis neaprakstāmu laipnību un mīlestību.

Kārlis Ferdinands Amenda miris 1836. gada 8. martā. Bēru dienā kapsētā sapulcējušies ļoti daudz ļaužu, lai atvadītos no aizgājēja. Nekrologā (“Das Inland”, Nr.21 (1836, 20. maijs), 355.–358. sleja) rakstīts: 
„Viņam piederēja izcilas runas dāvanas. Kaut arī viņa seja bija stipri bakurētaina, tomēr bija kaut kas tik pievilcīgs un valdzinošs viņa balss tonī un uzvedībā, ka katrs neapzināti juta simpātijas pret viņu.”

Mācītājs apbedīts paša izvēlētā vietā – uzkalnā blakus Talsu Mācītājmuižai (savai dzīves vietai), apmēram 4 kilometrus attālu no Talsiem Šķēdes virzienā. Kapavietas iežogojums izveidots pēc K. F. Amendas vēlmēm - astoņstūra formā, kur pie katras šķautnes iestādīts atšķirīgas sugas koks. Viņa sieva Ž. Benuā, pārdzīvojot savu 14 gadus vecāko dzīves draugu par astoņiem gadiem, devusies mūžībā 1844. gada 25. augustā, apbedīta blakus vīram.

L. van Bēthovena Liepājas novada draugi 1963. gada 15. jūnijā uz mācītāja kapa novietotajā piemiņas plāksnē iekaluši komponista vārdus: „Draudzība ir paēna pret saules stariem un aizsargs pret lietus gāzēm.” Kapa krusta čugunā mākslinieciski iestrādāts, kā nejauši atpūsties nometies taurenis – kā gaistoša, netverama dvēselīte, kā vēsts sirdsskaidrai draudzībai –, sargājot mācītāja un viņa dzīvesbiedres aizmūža miegu. Taurenis uz Amendas kapa krusta simbolizē dvēseli.

„Akmens taurenis pie krusta / Sastingušiem akmens spārniem,” sacījis Aleksandrs Pelēcis. Tā ir: spārni var sastingt, taču runa ir par dvēseli, kas ārpus burtiskiem spārniem. Un tāpēc mūžīga. Turpat pakalnītē apglabāti vēl kāds Talsu mācītājs un viņa dzīvesbiedre: Teodors Karls Aleksandrs Vībeks (1839. gada 3./15. augusts^[1]–1918. gads) un viņa sieva Marija Šarlote Doroteja (dzim. Karpinska^[2]). T. K. A. Vībeks bijis Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs no 1870. gada līdz 1910. gadam. Vadījis latviešu un vācu apvienoto draudzi. Bet kopš 1887. gada, kad draudzes atdalījušās vien no otras, vadījis tikai latviešu draudzi.

No 1795. līdz 1797. gadam strādājis Lozannā par mājskolotāju. Studējot teoloģiju, apceļojis Franciju un Šveici (Lozanna-Parīze-Frankfurte pie Mainas-Konstance-Memingena-Ulma-Regensburga-Vīne), līdz 1798. gadā nonācis muzikālo tradīciju pilsētā Vīnē. Tā nav bijusi tikai dīka ceļošana – abi topošie mācītāji piepelnījušies ar mūzikas stundu pasniegšanu.

Vīnē vispirms K. F. Amenda ticis ieteikts dienestam firsta Jozefa Franča fon Lobkovica (1772-1816) pilī. Pēc tam (1798. gadā), pateicoties vijoļspēles prasmei, jauneklis kļuvis par mājskolotāju mirušā Volfganga Amadeja Mocarta (1856-1791) bērniem. Tolaik aizsākusies arī K. F. Amendas un izcilā komponista Ludviga van Bēthovena draudzība. 1798. gada vasarā K. F. Amenda spēlējis pirmo vijoli lociņinstrumentu kvartetā kāda augstmaņa koncertā. Kāds aizmugurē stāvošs kungs palīdzējis pāršķirt viņa nošu lapas. Izrādījies, ka tas bijis Ludvigs van Bēthovens. Nākamajā dienā līdz sirds dziļumiem aizkustinātais L. Van Bēthovens sūtījis sulaini pie K. F. Amendas ar aicinājumu ierasties pie viņa mājās un kopīgi muzicēt. Tā viņi kļuvuši ļoti tuvi draugi un uzticami viens otram. Taču abu draudzībai Dievs nebija vēlējis garu mūžu – vēl nebija apritējis ne gads (1799. gads), kad K. F. Amenda saņēmis vēsti: viņam jāatgriežas dzimtenē. Atvadoties L. van Bēthovens draugam dāvājis savu stīgu kvartetu F – dur op. 18, Nr. 1. Oriģinālā, kas atrodas Bēthovena memoriālajā muzejā Bonnā, ir lasāms komponista ieraksts:

Galvenās L. van Bēthovena un K. F. Amendas draudzības liecinieces ir vēstules. L. van Bēthovens vairs nespēja klusēt par savu nedziedināmo slimību – kurlumu –, un K. F. Amenda bija viens no diviem draugiem, kuriem komponists uzticējis savu noslēpumu, 1801. gada 1. jūnija vēstulē rakstot: 

Abi draugi nekad vairs nesatikās.

1799. gada oktobrī, dodoties caur Prāgu, Rostoku un Lībeku, K. F. Amenda atgriezies Rīgā. Tā paša gada 12. novembrī Melngalvja namā noticis K. F. Amendas vienīgais zināmais publiskais vijoļmūzikas koncerts. Laikā no 1800. gada līdz 1802. gadam strādājis par mūzikas skolotāju baronu Štrombergu bērniem Lielvirbu muižā (Abavas pagastā). 1802. gada 13. jūlijā Kārlis Ferdinands Amenda ordinēts par Talsu luterāņu draudzes mācītāju. Dievkalpojumus viņš noturējis gan latviešu, gan arī vācu valodā. 1822. gadā kļuvis par Kandavas iecirkņa prāvestu, 1830. gadā – par konsistorijas padomnieku.

„Stāstu par draudzību, kuras pamatā ir abu ievērojamo cilvēku gara un dvēseļu radniecība, veido Talsu muzeja krājumā glabātās vērtības – no Bēthovena muzeja Bonnā dāvātās lietas: Bēthovena biste, viņa rakstītās vēstules kopija un nošu eksemplārs, Amendas portretu reprodukcijas un rokraksta fragments, kā arī personību un laikmetu raksturojošas liecības: mācītāja tērps, amata krusts, Sv. Vakarēdiena trauku komplekts, Bībele un pēc viņa iniciatīvas 1806. gadā draudzē ieviestā dziesmu grāmata. Vienīgo oriģinālo K.F. Amendas portretējumu Latvijā iespējams apskatīt Johana Samuela Grunes 1823. gadā darinātajā gleznā „Kristus svētī bērnus". Lai gan glezna atrodas konservācijas procesā, K. F. Amendas mūzikas svētku ietvaros tā ir apskatāma Talsu evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes namā.”