Dzimis Dundagas pagastā. Uzbūvējis Dundagas baznīcas ērģeles, vecāko latviešu meistara izgatavoto instrumentu. Miris Ģipkā.
Personiskā informācija
Dzimis Dundagas pagasta
„Ierniekos” Friča un viņa sievas Marijas ģimenē[1]. Vecākie brāļi – Kārlis un Ernests, jaunākais – Krišjānis, māsas – Ede un Trīne. Ernests Dinsbergs vēstulē par savu dzimtu raksta:
„[..] Ansis bija mums brāļiem un māsām un arī mātei tas mīļākais bērns. Viņš ne ar vienu neķīvējās. Īpaši mēs divi varējām labi satikties. Kad bijām puišeļi es 12, Ansis 10 gadus vecs tad mēs bijām tie gani un 4 gadus gandrīz dienu pa dienu sagājām ganos. Es vēl reizēm paliku nepacietīgs, bet Ansis nekad. (..) Manim prāts vairāk nesās uz rakstīšanu un lasīšanu un Ansim uz mehāniķu darbu. Puika būdams viņš taisīja sienas pulksteni un viņa ritiņus no priežu mizas. (..) Puika būdams jau nodreijāja mātei ratiņu spoles. Tad viņš dreijāja pulksteņa ritiņus no brieža ragiem (..) un pagatavoja sienas pulksteni, kas gāja kādus 10 vai vairāk gadus, un - mājai jau cita sienas pulksteņa nebija, kā tas. [..]”Kopā ar Līnu Šreiners (dz. Dundagā) bijusi meita Lizete, dēli Ernests un Kārlis; divi citi bērni miruši bērnībā. Ansi un Līnu 1862. gada 18. februārī salaulājis mācītājs K. Glezers[3].
A. Dinsbergs miris Ģipkā[4].
Darbība
Ir izgatavojis klavieres, flīģeli, pēc tam pievērsies ērģeļu būvei. E. Dinsbergs apraksta brāļa ceļu uz meistara amatu[5]:
„[..] Pataisīja mazu pozitīvu, ko vecais kungs Theodors Sakens atpirka, nezinu, vai pa(r) 14 vai 45 rubļiem un iedeva manim Kubeles skolā. (..) Kad Sacken kungs redzēja to mazo pozitīvu, ko brālis bez nekādas mācības bija pataisījis, tad viņš piesolīja 300 rubļus, lai es gādā viņu ērgeļtaisītāja amatā. Papriekš es viņu salīgu pie Mārtiņa (Martina?) Rīgā un pats viņu tur aizvedu. Tas bija 1848. vai 49. gadā. Tur 8 mēnešus sastrādājis, brālis man atrakstīja, ka tur neko no ērgeļtaisīšanas nemācot, (..). Gandrīz gadu mājās pavadījis, aizvedu viņu atkal uz Liepāju pie Hermana, salīgu uz 3 gadiem un aizmaksāju par mācīšanu tos no kunga dotus 300 rubļus. Pēc 3 gadiem es pats viņu atkal atvedu atpakaļ un palīdzēju iegādāt pilī strādāšanas vietā. Nu nezinu, vai 9 vai 10 gadus viņš sastrādāja pilī uzbūvēja baznīcas ērģeles, vecas ērģeles ierīkoja Ģipkas baznīcā. [..]”
1859. gada 6. oktobrī A. Dinsbergs pabeidzis
Dundagas baznīcas ērģeļu būvēšanu. Domājams, viņš to paveicis viens
pats. Ērģelēm ir 15 reģistri, un tas ir vecākais latviešu meistara
darinātais instruments, kas joprojām saglabājies[6]. Sigurds Rusmanis
raksturo to skanējumu[7]:
„[..] Muzikālās kopskaņas ziņā ērģeles ir sulīgas, spēcīgas, reģistros saskaņotas, izceļas ar kuplu un samtainu toni. [..]”
A. Dinsbergs piedalījies ērģeļu iesvētīšanā, tās spēlējot 1860. gada Lieldienās[8], taču S. Rusmanis norāda, ka citviet kā iesvētīšanas datums minēts tas pats 1859. gada 6. oktobris[9]. Ir ziņas par to, ka A. Dinsbergs būvējis instrumentus arī Kubalu skolai un Mazirbes baznīcai, kā arī par to, ka 1879. gadā viņš pārbūvējis ērģeles Popes baznīcā[10].
Dundagas baznīcas ērģeles remontētas 1899., 1921., 1935., 1992. gadā[11]. Par tām 1927. gadā pierakstīta teika[12]:
„Dundagā dzīvojis kāds vīrs no vienkāršiem ļaudīm. Viņš uztaisījis brīnišķīgas ērģeles. Kad tās spēlējuši, visa baznīca skanējusi. Un vajadzējis vienā vietā piespiest, kad no ērģelēm iznākuši divi eņģeļi un dziedājuši līdzi. Kungi apskauduši vīru – viņš bijis zemnieks, bet skoloti vācu ērģelnieki nepratuši tādas uztaisīt. Kungi izdūruši vai izdedzinājuši vīram acis, un viņš visu sava mūža otro pusi pavadījis aklībā. Kad viņš manījis, ka pēdējā stunda jau klāt, lūdzis, lai jel viņu aizvedot uz baznīcu; gribot pēdējo reizi savu darbu aptaustīt. Aizveduši arī. Viņš apsēdies pie ērģelēm, izņēmis dažus kauliņus, un ērģelēm nebijis vairs skaistās skaņas, un eņģeļi vairs nenākuši laukā. Kungi gan saukuši cilvēkus no svešām zemēm, bet neviens nav varējis ērģeles salabot.”
Avoti
[1] Ozoliņa, E. (1990). Kārļa Dinsberga – Ventspils ostas priekšnieka dzimta un tās likteņi. Norītis, R. (red.). Ventspils 700. Toronto: Ventspils 700 gadu jubilejas atzīmēšanas iniciatoru grupa. 133. lpp.
[2] Dinsbergs, E. (1984). Vēstule (1894) par radu rakstiem. Rūķe-Draviņa, V. (red.). Zari. Stokholma: Baltijas zinātniskais institūts. 37. lpp.
[3] Ozoliņa, E. (1990). Kārļa Dinsberga – Ventspils ostas priekšnieka dzimta un tās likteņi. Norītis, R. (red.). Ventspils 700. Toronto: Ventspils 700 gadu jubilejas atzīmēšanas iniciatoru grupa. 132.–133. lpp.
[4] (bez aut.). (bez gada). Dinsbergs Ansis. Dundagas vēsture. Pieejams: https://dundagasvesture.wordpress.com/dinsbergs-ansis/
[5] Dinsbergs, E. (1984). Vēstule (1894) par radu rakstiem. Rūķe-Draviņa, V. (red.). Zari. Stokholma: Baltijas zinātniskais institūts. 37., 39. lpp.
[6] (bez aut.). (2017). Dundagas luterāņu baznīcas ērģeles. Dundagas vēsture. 05.05. Pieejams: https://dundagasvesture.wordpress.com/2017/05/05/dundagas-luteranu-baznicas-ergeles/
[8] Kalējs, A. (1989). Latvieši un ērģeļbūve. Liesma, Nr. 10, 01.10. 24. lpp.
[9] Rusmanis, S. (2006). Neiepazītā Latvija. Rīga: Mantojums. 272. lpp.
[10] Kalējs, A. (1989). Latvieši un ērģeļbūve. Liesma, Nr. 10, 01.10. 24. lpp.
[11] Rusmanis, S. (2006). Neiepazītā Latvija. Rīga: Mantojums. 272. lpp.
[12] Kalniņa, I. (sast.). (2016). Latviešu tautas teikas. 2. izd. Rīga: Avots. 31.–32. lpp.
Par Ansi Dinsbergu kopkatalogā
Meklēšanas rezultātus Talsu novada bibliotēku kopkatalogā skatīt šeit.
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
